2006.-2007.gadā mazliet paburzījos divās ezotērisku un garīgu meklējumu diskusiju telpās un tikos ar cilvēkiem, bija man tāds periods, kad negaidīti atklāju šo jomu un bija vērtību pārvērtēšana, un gribējās runāties. Pirms tam man tā joma slīdēja garām neievērota, un tāpēc pirmās runas es dzirdēju no Solvitas Lodiņas par to, ka vajadzētu katrai ģimenei iekārtot un kopt savu svētvietu, kur nākt veldzēties, kad vajag pabūt pāri sadzīviskajam un "pacelt acis uz debesīm" (gan burtiski, gan mūžīgo vērtību sakarā). Tajā laikā man pavērās skats uz to, ka cilvēki nāk kopā ugunsrituālos, svētbrīžos, meditācijās, dziesmu apļos. Tagad es to "redzu uz katra stūra"

un redzu arī tā kā "atvilni" - kad vairs ne tik daudzi svin dažos lielajos saietos, bet jau rīko svētkus "savā pagalmā". Tik, cik būs uguņu uz katra kalna...
Vai vēlas pavisam klusi un vieni prom no burziņa, sevišķi, ja nav lauku
Un sēdēšana ligzdās, manuprāt, noteikti var iederēties pie tādas meditācijas. Forums ir drusku tusiņš, tas piesien, bet arī koncentrē uzmanību, ja ir iekšēja vajadzība izteikties vai ielikt kaut ko. Bet pamēģināt pasēdēt ligzdā.. un tukšā ligzdā, jā, hmmm....
Un ieraudzīt dzīvības apli, olu, barības ķēdi vai to, cik absolūti vienkārši un nedidaktiski attīstība notiek dabā atšķirībā no mūsu izglītības programmām un metodikām vai "garīgās attīstīšanās" tekstiem
Nu, vai nav svētvietas efekts?
