Ko man dod.. hm, laikam jau tā tas ir "ar tiem putniem"

Šovakar biju Doma koncertā - Bahs, Vasks, Sinfonietta Rīga un Latvijas Radio koris..
viņi uznāca un atvēra savas nošu grāmatas - kā spārni izplestas melnas muguriņas (gan uz leju) un virs tām paspīd kā mežģīnes baltas lapas.. ai, melnās stārķenītes lido uz mājām! 
es nudien lūdzos, lai atlido!
Un tad man atkal bija jādomā par to, ko es ierakstīju dienā, kad atlidoja Karls - putnu sakarā nebiju vēl to tā sajutusi.
lianaliesma raksta par emocijām - un patiesi - ir ļoti svarīgi just, sajust, pārdzīvot (to parasti kāds vai kas ierosina). Un sevišķi, ja pateicību. Neskatoties uz to, ko cilvēks sadarījis zemei un dzīvajam uz zemes, viņi joprojām pastāv un izdzīvo. Viņš atlidoja. Viņi atgriežas. Nudien visu cieņu, tāds aizkustinājums un dziļa pateicība, ka gribas paklanīties! Tāpat ūpju pārim (pat nerunājot par klinšu ērgliem) - par to, ka tik savdabīgi putni, kas man likās reti, tomēr atrod savu otru pusīti un viss notiek!. Ka nav tā kā "Ness un Nesijā".
Un tad tiešraidē koki. Putni un koki ir tik simboliski - vieni ar saknēm dzimtajā zemē, un otri brīvā lidojumā debesīs. Cilvēka divējādās dziņas. Pasaules koks kā simbols un ligzdas koks kā dzīvais apliecinājums mijiedarbībai. Vecs pieredzējis ligzdas koks - koki var vairākas cilvēku paaudzes pārdzīvot, un labi, ja palaimējas izdīgt vietā, kur drīkst augt, kur nekropļo, kur zāģis paiet garām. Viņi taču nevar pamukt..
Var arī vienkārši dzīvot līdzi kādam putnubērnam un tad palaist viņu pasaulē prom nezināmās gaitās. Un nav tik vienkārši to pārdzīvot.. bet dzīvē tas pats.. un jāprot palaist.. vai var virtuāli iemācīties atlaišanu? un neiejaukšanos? kad vajag un kad nevajag.. un kā sadzīvot ar to, ka nevari neko darīt, lai novērstu.. varbūt šo to var novērst.. Jūtu un emociju skola.
Jā, ir virtuāla vērošana, ir virtuālas attiecības, bet pašas emocijas jau ir reālas, un attiecības turpinās arī reālajā dzīvē un pāriet darīšanā
Māris jau iesāka par to. Mēs bagātināmies viens no otra, kad vienas intereses vieno cilvēkus tik dažādus un no visām Latvijas malām. Parasti studiju gados tā satiekas vai kādās garīgās kustībās. Kad nepastāv robežas (vecuma, sociālā stāvokļa, izglītības utt.) un katrs var dot savu ieguldījumu, jo esam kolēģi tādas vērtības apgūšanā, kā dabas ielaišana sevī un sevis ielaišana dabā (tai būtu jābūt daļējai "viss ir viens" sajūtai, ne?)
