17.56 Zīle atkal bērniem pasniedza vardes, uzēdam. Apbrīnoju, kā cāļi jūt vecāka tuvošanos. Viņi stāvēja ar muguru pret vecāku ielidošanas vietu. Es knapi ieraudzījusi, bet cāļi ar savu sisināšanu un spārnu plivināšanu lika saprast, ka tuvojas savējais.
Tā mēs esam pieēduši guzas

Augam un tik ēdam, jo vēl neko citu nemākam.
