Nesen uzgāju vienu “Zīlīti” ar 1993.gada jāņulaika noskaņām. Līgodainu vietā sev par pārsteigumu uzgāju par dainām vēl īsākus dzejas gabaliņus – japāņu haikas bērniem. Mani uzrunāja gan dabas sajūtu aicinājums tulkotājas priekšvārdā, gan tas, ka šajā apkopojumā tik daudz ir putnu.
Japāņu haiku bērniem.
Tavā priekšā ir neparasti dzejoļi – japāņu trīsrindes jeb haiku. Tie ir vieni no īsākajiem dzejoļiem pasaulē. Pirms daudziem gadiem Japānā, tas bija 16. gadsimtā, kāds mūks, skatoties, kā rudenī no koka birst lapas, iemērca otu tušā un uzrakstīja trīsrindi par lapu, kas pieceļas no zemes un atgriežas atpakaļ zarā, bet, izrādās, tas bija tauriņš… Liekas, tik mazi dzejoļi, bet, tos lasot, mums acu priekšā it kā paveras brīnumu pilnā, brīnumskaistā DABA, kas ir mums visapkārt. Vai tā būtu ziema, pavasars, vasara vai rudens… Tā ir brīnišķa pasaule, - pasaule, kur visu zina vecais suns, kur zaļo lapu pavēnī kaķa acis izstaro zeltu, kur mēness stari viegli šūpo lapas, kur vējš klauvē pie durvīm… Daba mums apkārt, daba mūsos, par to arī šajās trīsrindēs.
Haiku no japāņu valodas tulkojusi Guna Eglīte. Anitas Kreituses zīmējumi.
Es nezinu, ko nozīmē japāniskie vārdi, bet tie atkārtojas, šeit es speciāli ieliku ISA vidū, lai papētītu. Ar nolūku sakārtoju arī pirmo rindu, skat, kā jāņtārpiņi sasaucas ar putniem, klusēšanu un vēju plaukstā

Un tas viss ir lielā saskaņā ar žurnāla ietvaru, ko atstāju saldajam ēdienam (kā atgriešanos Latvijā).