Melnie stārķi Zemgalē, 2016 (Zīle un Ozols)

[Feja]

Māri, kaut kā tā sanācis, ka pati negribot "pieķēros " šai ligzdai un šiem putniem, tad jau Tu pats zini, ka kļūsti atkarīgs. Ja iesākts, tad iespēju robežās līdz galam jādzīvo līdzi šo putnu dzīvei. Pie sevis visu laiku skaitu viss, pietiek, tikai vēl šogad.

[Feja]

18.27 Čomiņi Zīle stāv uz labā augšējā zara. Pēc brīža aizgāja pa zaru tālāk, ārpus redzamības.

[Feja]

Laba gan ir tā iespēja, ka tiešraidi var patīt atpakaļ.
Zīle visu vakaru pavadīja augšējā zarā, līdz 20.18 atlidoja mājās Ozols, abi sasveicinājās un Zīle no zara aizlidoja.
Ozola spārni




20.19 Ozols pabaroja bērnus, tiešām abi ēda kā negauši, rāva viens otram kumosus ārā, bet paēda abi. ( bija paliela zivs, vardes)


Šonakt, pārmaiņu pēc, pie bērniem uz nakti paliek Ozols.

[Feja]

21.23 vakara darbi Paveicies, ka kamera ir pietiekošā attālumā.

[Simba]

Māris Strazds lūdz izteikties par šī rīta "Mīlu zem gobām"
Citāts:

Izskatās, ka mums ir īsts meksikāņu seriāls, nevaru atturēties no kārtējā lūguma par dokumentu (kur ļoti svarīgs ir audioceliņš) - T un "draudzene"... Cik no ļoti epizodiskajiem stūra kadriem var nojaust, sliecos, ka tā ir M, bet tas ir (ļoti iespējams, tendenciozs) minējums. Droši to nevar pateikt. Epizode ir svarīga visā tās garumā un par laimi bez pārtraukuma šoreiz - no brīža, kad 9:33:37 viņš pamana gaisā tuvojamies citu stārķi (kādas sekundes pirms, lai sajūt snaudas ainu) līdz 9:54:09, kad T jau ir virs icirtuma, kur pirms pāris sekundēm pazuda otrs puts - tas atkal ir minējums, bet ir izskatās diezgan nepārprotami, ka pēc maza pārdomu brīža viņš "aizskrēja pakaļ izrunāties tā, lai bērni nedzird". Var teikt ko grib, bet vai pēc visa tas neizskatījās tieši tā? Un, viņa stress bija pavisam citāds, kā mammai, kas vakar bija ligzdā pie svešās klātbūtnes, kas tur dirnēja 2 stundas. Varbūt gribēja satikt T, vakar neizdevās, šodien izdevās... Tagad skaidro attiecības (kaut kur gaisā).

Aptaujājiet skatītājus "par tēmu", lūdzu! Kā tas izskatās neitrālam vērotājam.

Māris

(video ierakstīšu)

Apskatījos es to mīlas gobu sonāti...
Ļoti dīvaina un interesanta Ozola attieksme pašā sākumā, ne ta ligzdu aizstāvēt, ne ta bēdas sūdzēt un lūgt piedošanu ... Pēc tam jau dziesma ar izrišinātām rišiņām ir tiešām reāla sasveicināšanās (ja Māra prāt arī piedošanas lūgšana - bet par ko? - tad es tam pat piekrītu), tai pašā laikā zariņu piekārtošana un parādīšana, ka reku, es to ligzdu tomēr uzturu tieši tik labu... Sīkie tikmēr mēmā šokā mēģina aizstāvēt ligzdu un draudot rukšķēt, bet saprot pēc tēva reakcijas, ka kaut kas tomēr te nav riktīgi un nesaprot - tad vajag aizstāvēt vai nē?
Tās rišiņas Ozols vairākkārtēji izrišina un dziesmu dzied... Un man šī dziesma tiešām analoģiski liekas līdzvērtīga pavasara dziedājumam,kad atgriezās otrā mātīte (Zīle2016). Tā noteikti neizskatās nedz pēc bērnu/konkurentu izraidīšanas, šī ir tiešām sirsnīga sasveicināšanās un sirds izkratīšana, kā man te reku ir gājis pa šo laiku.
Retorisks jautājums - vai iegulšanās ligzdā bija bērnu aizstāvēšana vai aicinājums ligzdā, ņemot vērā, ka pavasaros pie mātīšu sagaidīšanas Vērotāja katru gadu ir novērojusi tēviņa iegulšanos ligzdā? Tanī pat laikā retos brīžos izplestie spārni (draudu poza?) neiet kopā ar draudzīgo sveicināšanos/atvainošanos (piemēram, 9:45:39), drīzāk dod sajūtu - "Es arī tevi tai skaitā ļoti mīlu, bet man reku jāizaudzina divi bērni, netraucē, bet skaties, ligzda, cik skaista - tiekamies nākamajā gadā". Mātīte tikmēr kārto spalvas Un divreiz nokārtojas.
Nu jā, un aizlidošana pakaļ stārķim tiešām izskatījās pēc: "Paga, mēs tur līdz galam par to nākamo gadu nesarunājām visu."
Ja pa dienu izlasot Māra rakstīto, likās - nu gan pārspīlējums un pārmērīga cilvēciskošana... Noskatoties saprotu, ka Mārim taisnība, tur ir krietni vairāk apakšā, kā liekas. Tā ir mana sajūta noskatoties.

[Lianaliesma]

Var būt i tā, i šitā, i vēl kaut kā. Tāpat kā - arī dažādu cilvēku reakcijas vienās un tajās pašās situācijās ir atšķirīgas.

Pēc tam, kad paskatās igauņu melno stārķu ligzdu un notikumus tajā (ar mazuļa izmešanu), šis viss liekas kā bagātīgas cilvēkveidīgo interpretācijas.

Bet to pretrunu - starp ārkārtīgi pašaizliedzīgo gādāšanu par mazuļiem un tik nežēlīgu, bezemociju (vismaz ārēji, novērojot no malas) rīcību, pašam vecākam izmetot savu mazuli, - nespēju aptvert stārķu rīcībā un tam gan gribētos gūt skaidrojumu.

Emocionālo pieķeršanos bērniem, čubināšanu var skaidrot ar kaut kādu vielu rašanos putnā ligzdošanas laikā, bet kā tā pieķeršanās tiek vienā brīdī izbeigta attiecībā uz vienu putnēnu? Vēl var saprast, ka švakākais mazulis netiek piebarots, vairāk rūpējoties par stiprākajiem, lai vismaz kādi izdzīvo barības trūkuma situācijā....

[Vērotāja]

Bet to pretrunu - starp ārkārtīgi pašaizliedzīgo gādāšanu par mazuļiem un tik nežēlīgu, bezemociju (vismaz ārēji, novērojot no malas) rīcību, pašam vecākam izmetot savu mazuli, - nespēju aptvert stārķu rīcībā un tam gan gribētos gūt skaidrojumu.

Manuprāt, te nav pretrunas. Izmest lieko muti, kura tāpat neizdzīvos ceļā uz Āfriku un tikai atņem barību stiprajiem mazuļiem, ir ļoti loģiska rīcība.
Loģiska sugas izdzīvošanas vārdā. Un loģiska veselo un stiprāko mazuļu dēļ. Jo katrs kumoss, kas vairāk tiek stiprākajiem, palielina viņu izredzes.

[Lianaliesma]

Bet to pretrunu - starp ārkārtīgi pašaizliedzīgo gādāšanu par mazuļiem un tik nežēlīgu, bezemociju (vismaz ārēji, novērojot no malas) rīcību, pašam vecākam izmetot savu mazuli, - nespēju aptvert stārķu rīcībā un tam gan gribētos gūt skaidrojumu.

Manuprāt, te nav pretrunas. Izmest lieko muti, kura tāpat neizdzīvos ceļā uz Āfriku un tikai atņem barību stiprajiem mazuļiem, ir ļoti loģiska rīcība.
Loģiska sugas izdzīvošanas vārdā. Un loģiska veselo un stiprāko mazuļu dēļ. Jo katrs kumoss, kas vairāk tiek stiprākajiem, palielina viņu izredzes.

Domāju, loģiku, turklāt cilvēcisko, putnos diez vai var cerēt piedzīvot, pamatā ir instinkti un emociju aizmetņi. Bet loģika - tas jau ir intelekts, domāšana, pašapzināšanās.
Drīzāk tas ir kaut kāds dabas ielikts gēns - vienā sugā viens, citā- citāds... stārķos ir šis klikšķis. Tāpat kā mazajos ērgļos - ja tas ir pirmais mazulis, viņš sajūt vajadzību iznīdēt brāli/māsu. Citām sugām atkal citi.

[Vērotāja]

Emocionālo pieķeršanos bērniem, čubināšanu var skaidrot ar kaut kādu vielu rašanos putnā ligzdošanas laikā, bet kā tā pieķeršanās tiek vienā brīdī izbeigta attiecībā uz vienu putnēnu? Vēl var saprast, ka švakākais mazulis netiek piebarots, vairāk rūpējoties par stiprākajiem, lai vismaz kādi izdzīvo barības trūkuma situācijā....

Katrs cilvēks uz notikumiem skatās caur savu pieredzi, savām emocijām. Man nav bērnu, tāpēc uz tādām lietām varu skatīties visai pragmatiski un nudien neredzu neko, kas liecinātu par emocionālu pieķeršanos.
Redzu, ka stārķi ir ļoti rūpīgi vecāki. Tai bužināšanai ar knābi ir kaut kāda motorikas attīstīšanas funkcija, to it īpaši var labi redzēt tad, kad mazuļi ir mazi. Var redzēt, ka mazie gribētu gulēt, bet pienāk vecāks un baksta un skrubina, pie tam mainot puses.
Dzirdīšana, ēdināšana, ligzdas vēdināšana, tas viss ir rūpīgu vecāku iezīme. Bet man grūti ieraudzīt emocijas kādā brīdī.

[Vērotāja]

Domāju, loģiku, turklāt cilvēcisko, putnos diez vai var cerēt piedzīvot, pamatā ir instinkti un emociju aizmetņi. Bet loģika - tas jau ir intelekts, domāšana, pašapzināšanās.
Drīzāk tas ir kaut kāds dabas ielikts gēns - vienā sugā viens, citā- citāds... stārķos ir šis klikšķis. Tāpat kā mazajos ērgļos - ja tas ir pirmais mazulis, viņš sajūt vajadzību iznīdēt brāli/māsu. Citām sugām atkal citi.

Biju domājusi nevis stārķu loģiku, bet Dabas loģiku. Sugas izdzīvošanas loģiku, kurā nav nozīmes īpatnim, bet svarīga ir sugas izdzīvošana.

[Lianaliesma]

Biju domājusi nevis stārķu loģiku, bet Dabas loģiku. Sugas izdzīvošanas loģiku, kurā nav nozīmes īpatnim, bet svarīga ir sugas izdzīvošana.

Tā gan. Pat vairāk - Daba ne tikai visu sakārto loģiski, bet arī izbauda un rotaļājas ar visu sevis radīto. Ne velti ir tik miiiilzumdaudz radību, katra ar savu funktieri, pielāgošanos, spēju izdzīvot. Tā daudzveidība ir tā rotaļāšanās, nevis nepieciešamība.

[Lianaliesma]

Katrs cilvēks uz notikumiem skatās caur savu pieredzi, savām emocijām. Man nav bērnu, tāpēc uz tādām lietām varu skatīties visai pragmatiski un nudien neredzu neko, kas liecinātu par emocionālu pieķeršanos.
Redzu, ka stārķi ir ļoti rūpīgi vecāki. Tai bužināšanai ar knābi ir kaut kāda motorikas attīstīšanas funkcija, to it īpaši var labi redzēt tad, kad mazuļi ir mazi. Var redzēt, ka mazie gribētu gulēt, bet pienāk vecāks un baksta un skrubina, pie tam mainot puses.
Dzirdīšana, ēdināšana, ligzdas vēdināšana, tas viss ir rūpīgu vecāku iezīme. Bet man grūti ieraudzīt emocijas kādā brīdī.

Emocionāla pieķeršanās ir tā, kas plēsējam palīdz atšķirt savējo mazuli no svešā, kas tiek stiepts uz ligzdu kā barība.

[Feja]

4.jūnijs
Labrīt šajā dzestrajā rītā!! 6.48 Zīle klāt ar zaru knābī.



6.50 Nelielas pirmās brokastis

[Feja]

6.56 Ozols atpakaļ ar sūnu un zaru



Zīle sabužina vīru, it kā novēlot veiksmīgas medības.



6.57 Ozols no zara aizlido savās dienas gaitās, Zīle ar bērniem


Šodien dators nebūs mans draugs.

[mega2]

Labrīt!
8:11 Kamēr bērni mierīgi guļ dažādās pozās, (Zīle)var pastāvēt arī uz zara



8:49 A,ko tu tur augšā dari,mammu?



8:58 Atlido otrs vecāks (Ozols),bērni priecīgi sagaida

[mega2]

9:00 Barošanās--no (Ozola) knābja izkrita diezgan daudz ēdamā un mazie kāri ēd



Pirms barošanās vecāki nomainījās (Zīle) aizlido...

10:02 Visi trīs snauž ligzdā

[Feja]

12.33 Ozols aizlidoja, stāŗķīši vieni dzīvojās pa ligzdu.

[Feja]

14.20 cāļi tāpat ligzdā vieni paši, Zīle nav bijusi, kā 9-os aizlidoja. Laikam jau ir pienācis tas brīdis, kad vecāki arvien biežāk un ilgāk bērnus atstāj vienus.

[Liz01]

14:37 Ozols


14:38

[Feja]

Paldies, Liz01! Bērni pabaroti.