Diskusijas

[Ragana neparastā]

Protams,putnu pat nebūtu pareizi salīdzināt ar suni.Bet putnu saprātīgumu gan man liekas pēta-kraukļi,papagaiļi,gan jau vēl kādi putni.Man jau liekas,ka pēc gadiem 20 būsim tik tālu,ka varēsim teikt,ka arī putniem piemīt savs apziņas līmenis.Nu kaut kā tā.

[Murkjelis]

CerambyX, paldies

Pievienots
(...)
Taču tiem būtu jābūt sabiedrības apritē, jātiek pārrunātiem skolā, ģimenē, "Nedari otram to, ko negribi, lai dara pašam" kontekstā. Maz jēgas, ja tie stāv rakstīti kādā interneta lapā vai mapē.

Baidos, ka te var vilkt paralēles ar Lielajām Talkām. Tajās nepiedalās tie, kas piemēslo apkārtni. Talkot iet tie, kas dabas piecūkošanu pat domās nepieļauj arī ikdienā. Tāpat arī par dabas, dzīvnieku un putnu aizsardzību. Interesējas par to tie, kam tas jau ir asinīs.Kam jau ģimenē tā ir mācīts. Utt.utjp. Ar tiem jau tāpat nav problēmu. Bet kā aizkliegties līdz to ļaužu prātiem, kam tas viss nerūp un jebkuru brošūru, sižetu, forumu viņi vienkārši pašķirs garām kā lieku un turpinās zāģēt zaru, uz kura sēž Durberts un patiesībā arī viņi paši (poētiski izsakoties), lūk, tas ir jautājums.

[CerambyX]

Vikipēdija http://en.wikipedia.org/wiki/Emotion_in_animals "General hypotheses relating to correlates between humans and non-human animals also support the claim that non-human animals may feel emotions and that human emotions evolved from the same mechanisms."

Latviskojums: Cilvēku un dzīvnieku saistības vispārējā hipotēze (kas nepēta šauri specifiskas lietas starp lielumiem, bet to vispārējo saistību) atbalsta apgalvojumu, ka dzīvnieki var izjust emocijas un ka cilvēku emocijas evolucionāri izveidojās no tiem pašiem mehānismiem, kas ir dzīvniekiem.
Lapas apakšā ir daudz atsauces uz zinātniskajiem pētījumiem, kam interesē vairāk un konkrētāk.

http://thebark.com/content/do-animals-have-emotions
Īss tulkojums - Apstrīdēt dzīvnieku emociju pastāvēšanu ir slikta bioloģija. Zinātniskie pētījumi evolucionārajā bioloģijā, kognitīvajā etoloģijā (nozare, kas pēta dzīvnieku uzvedību saistībā ar to prāta spējām) un neirozinātnē atbalsta uzskatu, ka visdažādākie dzīvnieki un putni vada emocionāli bagātu dzīvi. Ja pēc līdz mūsdienām uzkrātā pētījumu apjoma par dzīvnieku emocijām kāds vēl cenšas bīdīt novecojušus uzskatus par to trūkumu, tad uz viņu gulstas atbildība šādus apgalvojumus pamatot ar pierādījumiem.

Iepriekšējais avots. "Many researchers also recognize that we must be anthropomorphic (attribute human traits to animals) when we discuss animal emotions, but that if we do it carefully, we can still give due consideration to the animals’ points of view. No matter what we call it, researchers agree that animals and humans share many traits, including emotions. Thus, we’re not inserting something human into animals; rather, we’re identifying commonalities and then using human language to communicate what we observe. Being anthropomorphic is doing what’s natural and necessary to understand animal emotions."

Latviskojums- Daudzi pētnieki arī atzīst, ka mums ir nepieciešams būt antropomorfiskiem (piedēvēt dzīvniekiem cilvēku īpašības) dzīvnieku emociju apspriešanā, bet ja to darām uzmanīgi, tad joprojām varam piešķirt pienācīgu uzmanību lietām no dzīvnieku pašu redzespunkta. Neskatoties uz šādu vai tādu terminoloģiju, zinātnieki piekrīt viedoklim, ka dzīvniekiem un cilvēkiem ir daudz kopēju īpašību, ieskaitot emocijas. Sekojoši, mēs nevis ievietojam ko tīri cilvēcisku dzīvniekos, bet drīzāk identificējam kopējas īpašības un tad pielietojam cilvēku valodu, lai apspriestu novērojumus. Antropomorfisms ir dabisks uzvedības veids un tas ir nepieciešams dzīvnieku emociju izpratnei.

Ok, atzīšos, ka šis gluži nav mans lauciņš un neesmu par šo tēmu īpaši lasījis pētījumus, bet pa lielam jau tā galvenā problēmsituācija šeit forumā, kā jau Vērotāja iepriekš ir rakstījusi (un kāpēc šī atsevišķā foruma tēma tika izveidota), slēpjas nevis tajā faktorā vai mēs pieņemam/nepieņemam, ka putniem ir emocijas (visdrīzāk jau, ka kaut kādā mērā ir, bet vai tik sarežģītas un daudzveidīgas kā mums cilvēkiem? diez vai), bet gan apstāklī, ka ka jebkāda emociju 'piesiešana' konkrētam putnam (šajā gadījumā Durbertam) ir 100% fantāzijas lidojums, jo mēs nezinam un nekādīgi nevaram zināt ko putns tajā brīdī jūt. Man kā cilvēkam ar zinātnisku ievirzi no tādiem komentāriem, kā 'Durberts skumst, ir nobijies, gaida mātes samīļošanu utt.' pumpas metās, jo tie ir pilnīgi no zila gaisa sagrābti teksti bez pamatojuma un no kuriem nevienam nav labums - tik sēj dezinformāciju mazāk pieredzējušos kameras vērotājos, kas šādus tekstus lasot tā arī tālāk par 'uķi puķi Durbertiņam viss slikti' diez vai tiks..

[MĀRIS]

Protams,putnu pat nebūtu pareizi salīdzināt ar suni.Bet putnu saprātīgumu gan man liekas pēta-kraukļi,papagaiļi,gan jau vēl kādi putni.Man jau liekas,ka pēc gadiem 20 būsim tik tālu,ka varēsim teikt,ka arī putniem piemīt savs apziņas līmenis.Nu kaut kā tā.

Cilvēku salīdzināt ar suni, suni ar putnu,... Ja kāds interesējas par to cik putniem ir attīstītas prāta spējas, tad vajag pameklēt informāciju kaut vai par visparastākajām vārnām. Un šajā jomā pētījumi ir diezgan daudz.

No LA.lv. No putniem vārnas intelektā ir visspēcīgākās. Tās spēj iegaumēt skaņas, atdarināt pat cilvēku valodu, prot skaitīt līdz desmit un atšķirt dažādas formas. Lai iegūtu pārtiku, vārnas nereti izmanto mānekļus un pat “darba rīkus”. Piemēram, lai pārsistu riekstu, paripina to zem auto riepas un dodas apēst tikai pēc zaļā signāla luksoforā. Ja vārna apēd maizi, kas izmirkusi peļķē un ir vieglāk apēdama, tad putnam “skola ir rokā”.

Sīļi izceļas ar labu atmiņu. Rudenī tie dažādās vietās – koku dobumos, mizas spraugās, zemē, zem lapām un citur – noslēpj ozolzīles. Lai gan vide nepārtraukti mainās, taču sīļi tik un tā atrod paslēptās zīles. Balsī mēdz iekļaut no dažādiem citiem putniem (visbiežāk klijāniem) noklausītus balsienus.

Kraukļi savstarpējai saziņai izmanto bagātu ķermeņa valodu. Stāja, īpašās vietās pieglaustas vai uzbužinātas spalvas izsaka putna emocionālo stāvokli. Viņi cits citu pazīst, ir pašpārliecināti un bezgala pašapzinīgi. Ziemeļamerikas dabas parku tūristu centros kraukļi ir iemācījušies atvērt kamanu somu rāvējslēdzējus.

Bet laikam ne jau tur tā bēda. Mans uzskats ir tāds, ka SĀP JEBKURAI DZĪVAI RADĪBAI /jā, kliedziens/, vienalga, cilvēks, skudra, tārps, Durberts. Sen, sen atpakaļ lasīju kaut kur, ka ārsta galvenais likums esot nenodarīt pacientam ļaunu /ārstējot saaukstēšanos nesabojāt aknas, nieres, žultspūsli, sirdi.../Pagaidām, ja es pareizi saprotu, tad ornitoloģija ir tā zinātne, kur mums ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Es ne uz brīdi neapšaubu Jāņa Ķ. profesionalitāti, un ieinteresētību nesabojāt savu sirdslietu. Jo viņa amatā es neticu, ka var darboties cilvēks, kuram tā nav sirdslieta. Tāpēc mani patiešām priecē šī diskusiju vieta. Un, tā nav pieklājība, es patiešām saku paldies visiem, kuri snieguši kaut kādu skaidrojumu- vienalga vai tas ir zinātnisks, vai arī tikai varbūtības līmenī. Viss. Neesmu rakstnieks!

[Elina]

Baidos, ka te var vilkt paralēles ar Lielajām Talkām. Tajās nepiedalās tie, kas piemēslo apkārtni. Talkot iet tie, kas dabas piecūkošanu pat domās nepieļauj arī ikdienā. Tāpat arī par dabas, dzīvnieku un putnu aizsardzību. Interesējas par to tie, kam tas jau ir asinīs.Kam jau ģimenē tā ir mācīts. Utt.utjp. Ar tiem jau tāpat nav problēmu. Bet kā aizkliegties līdz to ļaužu prātiem, kam tas viss nerūp un jebkuru brošūru, sižetu, forumu viņi vienkārši pašķirs garām kā lieku un turpinās zāģēt zaru, uz kura sēž Durberts un patiesībā arī viņi paši (poētiski izsakoties), lūk, tas ir jautājums.

Bet nav jau tā, ka no Lielās Talkas nav jēgas - katru gadu tiek pieteiktas jaunas talkošanas vietas un savāktais atkritumu apjoms krītas. Ar pieaugušajiem ir grūtāk strādāt, bet ja tu bērniem stāstīsi kāpēc Dabas aizsardzība ir svarīga un ko mazais var pats darīt lietas labā, tad jau notiks virzība uz priekšu.
Delfu komentāros viena skolotāja (?) izteica "Es savukārt gribēju uzteikt ornitologu Jāni Ķuzi- ar kādu mieru un prasmi viņš paveica savu darbiņu. Pateicoties šiem cilvēkiem, mums ir izdevies saglābt retas putnu sugas. Un kameras arī veic savu darbu: nu jau krietnu laiku mani audzēkņi no rīta runā ne par datorspēlēm vai bojevikiem, bet pārspriež par kamerās vērotajiem putniem."

Ja viņa bērniem arī skaidro ligzdā notiekošo un kāpēc tas tiek darīts, tad ļoti iespējams, ka bērni turpmāk vairāk domās par savas rīcības ietekmi uz dabu un putniem. Ja lielākā daļa klases runā par putniem, tad arī tie bērni, kuriem tas nav "asinīs", sāks skatīties un interesēties kaut vai tikai tāpēc, lai iekļautos bariņā. Un viņi savas zināšanas aiznesīs arī mājās un, iespējams, murmulēs tik ilgi, ka arī vecāki sāks ieklausīties. Ir jau dzirdēti stāsti par mājām, kur visas spuldzes tika nomainītas uz energoefektīvām lampām tikai tāpēc, ka mazais dīca cik tas ir svarīgi, cik tas ir nozīmīgi utt.

Tā kā - jāsāk ar bērniem, rādot, skaidrojot un aktīvi iesaistot

[Murkjelis]

Elina, es jau neteicu, ka nav jēga - jēga ir visam. Bet, jā, sākumam ir jābūt ģimenē un skolā. Ja tur viss aiziet pa pieskari, tad ir tas, par ko jau es teicu - uzrunāt pieaugušu cilvēku, kam nav šī pamata, ir teju vai neiespējami. Bet jēga mēģināt noteikti ir.

[Elina]

Man laikam šodien jāpaklusē Laikam izklausos agresīva un uzbrūkoša, kaut arī tā nemaz nedomāju.
Mana atbilde bija vairāk pārdomas par tēmu, kā uzrunāt sabiedrību, lai tā vairāk aizdomātos par dabas aizsardzību. Bet par pieaugušajiem es pilnīgi piekrītu. Jo vecāki kļūstam, jo grūtāk ir pieņemt jaunas idejas.

[magic]

Viss tas (ieinteresētība, svarīgums, mīlestība un cieņa pret dabu un dzīvniekiem un tajā skaitā arī par putniem) nāk no ģimenes un bērnudārza (skolas). Liela nozīme ir ģimenes vērtībām un ko tā dod savam bērnam. Es varu pateikt, ko man stāstīja draudzene, kura man arī pateica par šīm kamerām. Visa viņas ģimene seko līdzi visām četrām kamerām vēl laikā, kad mazie vēl nebija. Arī mazā māsas meita. Viņa rītos, taisoties uz bērnudārzu, skatās nevis multenes, bet kameras. Viņa visiem stāsta, kurš ir tēvs, kurš mātīte, kā tiek baroti bērni.... Tas ir ļoti apsveicami. Izaugot viņa zinās, ka tā ir dzīva radība un tai pāri darīt nevajag.

Ja putna emocijas nav pētītas, tad kā var noliegt, ka putniem tās ir? Viss jau sākumā tiek balstīts uz pieņēmumiem un varbūtībām. Tāpēc es pieņemu, ka putniem arī ir emocijas (pēc tā ko es esmu redzējusi). Varbūt ne tik spilgtas un daudzveidīgas kā tas ir cilvēkiem, bet emocijas viņiem ir. Un saprāts arī, kā jau Māris pieminēja. Un loģiski, ka cilvēks jebko pielīdzina tam, ko viņš zina, ar ko var salīdzināt, tas ir ar sevi. Protams nevajag aizrauties un aiziet galējībās. Greizsirdīgi viņi visdrīzāk nav. Bet bailes, dusmas prieku, es domāju, viņi noteikti jūt. Kas zina, varbūt arī skumjas. Mēs to varam tikai pieņemt kā varbūtību.

[Murkjelis]

Man laikam šodien jāpaklusē Laikam izklausos agresīva un uzbrūkoša, kaut arī tā nemaz nedomāju.
Mana atbilde bija vairāk pārdomas par tēmu, kā uzrunāt sabiedrību, lai tā vairāk aizdomātos par dabas aizsardzību. Bet par pieaugušajiem es pilnīgi piekrītu. Jo vecāki kļūstam, jo grūtāk ir pieņemt jaunas idejas.

Ne, ne, Tu nepavisam neizklausies agresīva Tā kā nevajag klusēt

[Vērotāja]

Izteikšu savu viedokli attiecībā uz dzīvo būtņu emocijām, absolūti nepretendējot uz to, ka man ir taisnība.
Galvenā noteicēja visiem dzīvības procesiem un planētas ir Daba. Tātad viss dzīvais uz planētas ir pakļauts galvenajai domai - sugas turpināšanai.
Cilvēku populācija skaitliski izaugusi līdz neaptveramiem apmēriem, tāpēc par sugas izdzīvošanu raizes nav un līdz ar to Daba atļāva cilvēka psihei tādu greznību kā just emocijas - mīlestību, žēlumu, pieķeršanos. Šīs emocijas sugas apdraudējuma gadījumā nav pieļaujamas.

Vērojot putnus mēs redzam, ka ligzdas reģionā satiekās divi sveši putni un uzsāk ligzdošanu. Ja neatlido iepriekšējā gada partneris, ligzdošana tiek uzsākta ar jaunu partneri. Ja būtu runa par kādām jūtām, būtu jāizdara izvēle, jāsalīdzina. Būtu jāgaida, jāpārliecinās, ka otrs tiešām neatlidos, jāsēro. No Dabas viedokļa putniem nav jātērē enerģija šādai greznībai, ir jāvairojas un jārada jauni putni. Īpaši labi šos procesus var redzēt zivjērgļu ligzdās.

Tālāk par attiecībām ar bērniem - tik idilliskajā stārķu ligzdā viss var risināties citādi. Diezgan bieži stārķiem izšķiļas vairāk bērnu nekā pieaugušie ir spējīgi izbarot. Un stārķu māte mazāko un vārgāko dzīvu izmet pāri ligzdas malai, lai mirst. Mazo ērgļu māte noskatās kā viens bērns nogalina otru un nekad neiejaucas. Arī fakultatīvā kainisma gadījumis māte nekad neiejaucas un turpina barot to, kas aktīvāk stiepj knābi, t.i. stiprāko, neraizējoties par to, ka vārgulītis nomirst.
Ja nepietiks barības, māte vispirms ēdīs pati un tikai tad baros bērnu.
Manuprāt šie fakti kaut kā neiekļaujas ilgtermiņa mīlestības rāmjos.

Putnu dzīve ir ļoti, ļoti skarba un grūta. Putni iet bojā migrācijā, mazie putnēni mirst... Ja putni justu emocijas, viņi sajuktu prātā no dvēseles sāpēm un bēdām. Gudrā Daba vienkārši atslēdza sarežģītās emocijas, lai neskatoties uz visu, viņi tomēr katru gadu atkal un atkal atkārtotu šo sarežģīto migrācijas un ligzdošanas procesu.

Vērojot putnus, liekas, ka viņi jūt emocijas attiecībā uz brīža sajūtām - labsajūta tagad čubinot bērnu, labsajūta tagad sildoties saulītē, labsajūta tagad ēdot garšīgu zivi, labsajūta tagad esot kopā ar partneri. Bez šo sajūtu emocionālas salīdzināšanas ar pagātnes notikumiem un nākotnes emociju prognozēšanas.

[Maz-ko-zinu]

Gribas vēl un vēl citēt CerambyXteikto:
" šeit forumā, kā jau Vērotāja iepriekš ir rakstījusi (un kāpēc šī atsevišķā foruma tēma tika izveidota), slēpjas nevis tajā faktorā vai mēs pieņemam/nepieņemam, ka putniem ir emocijas (visdrīzāk jau, ka kaut kādā mērā ir, bet vai tik sarežģītas un daudzveidīgas kā mums cilvēkiem? diez vai), bet gan apstāklī, ka ka jebkāda emociju 'piesiešana' konkrētam putnam (šajā gadījumā Durbertam) ir 100% fantāzijas lidojums, jo mēs nezinam un nekādīgi nevaram zināt ko putns tajā brīdī jūt. Man kā cilvēkam ar zinātnisku ievirzi no tādiem komentāriem, kā 'Durberts skumst, ir nobijies, gaida mātes samīļošanu utt.' pumpas metās, jo tie ir pilnīgi no zila gaisa sagrābti teksti bez pamatojuma un no kuriem nevienam nav labums - tik sēj dezinformāciju mazāk pieredzējušos kameras vērotājos, kas šādus tekstus lasot tā arī tālāk par 'uķi puķi Durbertiņam viss slikti' diez vai tiks.."
Par simts procentiem piekrītu, kaut gan neesmu ar zinātnisko ievirzi, bet tikai ar pieklājīgu dzīves bagāžu. Arī man gribas uzsprāgt, kārtējo reizi lasot par "nabaga nelaimīgo Dubertiņu".

[Maz-ko-zinu]

Vērotāja, tu raksti "Bez šo sajūtu emocionālas salīdzināšanas ar pagātnes notikumiem un nākotnes emociju prognozēšanas."
Bet šī gada vārnas izpostīto olu taču viņa atceras, kā tu domā?

[Elina]

Galvenā noteicēja visiem dzīvības procesiem un planētas ir Daba. Tātad viss dzīvais uz planētas ir pakļauts galvenajai domai - sugas turpināšanai.

Ja drīkst izteikties, es ietu vēl tālāk - savu gēnu nodošana nākamajām paaudzēm. Ja putniem rūpētu "sugas turpināšana", tad viņi neizmestu svešas olas no savas ligzdas (piemēram, zivjērgļi) un ņemtu aprūpē pamestus putnēnus (ko putni nedara, cik man zināms).

[Vērotāja]

Vērotāja, tu raksti "Bez šo sajūtu emocionālas salīdzināšanas ar pagātnes notikumiem un nākotnes emociju prognozēšanas."
Bet šī gada vārnas izpostīto olu taču viņa atceras, kā tu domā?

Kāpēc lai viņi to atcerētos? Domāju, ka nē. Kas liecina, ka viņi atceras?
Jā, tajā brīdī, kas Durbe ieraudzīja, ka nav vienas olas, jā, bija šoks. Bet nekas neliecina par šīm izjūtām jau nākamajā dienā.

[Maz-ko-zinu]

Vērotāja, tu raksti "Bez šo sajūtu emocionālas salīdzināšanas ar pagātnes notikumiem un nākotnes emociju prognozēšanas."
Bet šī gada vārnas izpostīto olu taču viņa atceras, kā tu domā?

Kāpēc lai viņi to atcerētos? Domāju, ka nē. Kas liecina, ka viņi atceras?
Jā, tajā brīdī, kas Durbe ieraudzīja, ka nav vienas olas, jā, bija šoks. Bet nekas neliecina par šīm izjūtām jau nākamajā dienā.

Es paskaidrošu
Jo man ir doma, ka tieši olas zaudējums kopā ar gredzenošanu un kameras stikla tīrīšanu ir par iemeslu viņas nedrošībai. Viens uzslāņojas citam, jau aizmirstam.
Bet protams tās ir tikai manas fantāzijas par tēmu.

[Made]

Vai nav tā, ka emocijas Durbertam bieži vien piedēvējam, skatoties situāciju, kad viņš sēž, skatās, guļ - viens ligzdā, tātad skumjš, bēdīgs noilgojies, depresijā; kad vingro, staigā, knābā zaru - nu tad ir rosīgs, tad dzīve vēl tā nekas. Nu, protams, kad ir tiešais kontakts ligzdā vai netiešais ligzdas tuvumā, tad ir vesela epopeja un daudz izpausmju, kuras tiešām var analizēt
Bet kuras no tām mierīgajām izpausmēm liecina ne tik daudz par fizisko putna stāvokli (guļ pieēdies vai guļ neēdis - ja nebūtu redzējuši, ka baro, vai atšķirtu?), bet par emocijām?

Es biju pārsteigta, ka nemanīju nekādu "emociju psihofizisko izpausmi" Durbes uzvedībā, kad viņa atgriezās un atrada tikai vienu olu, pat ne izsaucienu. Fiziski viņa vienkārši apgūlās tam visam virsū.

Skaņas uztveram ar ausīm, skatus ar acīm, pieskārienus ar tausti, emocijas - ar savu emocionālo ķermeni? Kā līdz mums nonāk cilvēka emocijas? Daļēji no vārdiem, daļēji no mīmikas, no intonācijas.. no mūsu pašu piedzīvotās pieredzes tādos gadījumos. Kas tad ir empātijas pamatā vairāk - mūsu "iedomas" vai tā otra patiesais stāvoklis? Es nezinu. Bet domāju, ka ļoti jāpazīst gan tā situācija, gan tā otra objekta "psihofiziskā uzbūve" un dzīvesveids.

[Vērotāja]

.... ņemtu aprūpē pamestus putnēnus (ko putni nedara, cik man zināms).

Nav tik viennozīmīgi.
Izlasi te manu 8.maija komentāru http://www.dabasdati.lv/forums/viewtopi ... =22&t=1408

Tāpat esmu 100% droša, ka 2012.gadā Tuuli olas izdēja no ieceļojušā tēviņa, jo viņas pastāvīgais partneris Remo atgriezās dienu pirms olas izdēšanas un tāpēc nekādi nevarēja būt "olas" tēvs http://www.dabasdati.lv/forums/viewtopi ... 6&start=20

[Made]

Nu jā, Vērotāja raksta, ka viņai tomēr bija šoks.. tas tikai pierāda manu pēdējo teikumu - jāpazīst vide, kuru cenšamies izprast no savām emocionālajām pozīcijām. Es neesmu daudz vērojusi.

[Vērotāja]

Es paskaidrošu
Jo man ir doma, ka tieši olas zaudējums kopā ar gredzenošanu un kameras stikla tīrīšanu ir par iemeslu viņas nedrošībai. Viens uzslāņojas citam, jau aizmirstam.
Bet protams tās ir tikai manas fantāzijas par tēmu.

Līdz stikla tīrīšanai absolūti nevarēja redzēt jebkādas Durbes emocijas attiecībā uz zaudēto olu.
Durbes reakcijai uz stiklu (vai varbūt stiklu + norauto čiekuru) bija norobežota sākot ar šo brīdi un šīs reakcijas sasaiste ar kaut ko senā pagātnē tiešām izklausās pēc fantāzijas (neapvainojies lūdzu).

[Maz-ko-zinu]

Skaņas uztveram ar ausīm, skatus ar acīm, pieskārienus ar tausti, emocijas - ar savu emocionālo ķermeni? Kā līdz mums nonāk cilvēka emocijas? Daļēji no vārdiem, daļēji no mīmikas, no intonācijas.. no mūsu pašu piedzīvotās pieredzes tādos gadījumos.

Pat rakstīto tekstu mēs katrs lasām ar iedomātu, no paša personības atkarīgu, intonāciju. Pat neraugoties uz pievienotiem smaidiņiem. Arī tiem ir simts un viena intonācija.