Cita vai ne cita, bet es pirmā ierosināju Zīļukus un tās ir manas asociācijas
Latviski pamazināmās formas lieto līdzīgas, un, šķiet, ne tikai pamazināmās - brāļuks, meituks, tantuks.. tomēr no zīles klasiski ir zīlīte, ne?
Last edited by Made on 21 May 2015 21:01, edited 1 time in total.
Māri, Tev tas zīļu vīriņš nepatīk?
Bet, ja nebūtu tās grāmatas, es, piemēram, varbūt nekad nesauktu ozolzīli par zīļuku (mūsu pusē tā nerunā)...
Nu piedod, ko darīsim - dzēsīsim ārā?
Ja jau jūs te par Zīļukiem spriežat-tad lai tiek anekdote no dzīves.
Reiz vēroju kā divi 5 gadnieki, saujā tur saspiestas ozolzīlītes un tik stāda zemē.Prasu-ko tad jūs te darat?Un man atskan pārliecinoša atbilde-mēs zīlītes stādīsim zemē,lai daudz Zīlīšputniņi izlido ārā.
Nu vai nav brīnišķa doma???
Kāpēc nepatīk? Es pieļauju, ka arī man šis vārdiņš izraisa kaut kādas asociācijas /kā nekā man jau 55/. Bet pašā sākumā, kad izraisījās diskusijas par to, kā viņus nosaukt, šis vārdiņš tik dabiski "pielipa", ka man būtu žēl tik ātri no viņa šķirties.
Dabu nevar iemācīt. Viss notiek pēc dabas likumiem. Imis /Tālis/
Māri, tieši tā
Es no tās pašas paaudzes, nupat atvēru to pdf grāmatu un sāku lasīt pirmo lapu.... un tik sapīgi atcerējos kā mamma bērnībā to lasīja priekšā. Sāku raudāt, jo mammas nu jau gadu vairs nav.
Zīļuki pielipa mazajiem stārķēniem tikpat dabiski kā vārds Dumpe lielā dumpja mammai.
Dabu vajag mīlēt ar sirdi, bet izprast to vajag ar prātu. U.Piterāns
Vērotāja wrote:Māri, tieši tā
Es no tās pašas paaudzes, nupat atvēru to pdf grāmatu un sāku lasīt pirmo lapu.... un tik sapīgi atcerējos kā mamma bērnībā to lasīja priekšā. Sāku raudāt, jo mammas nu jau gadu vairs nav.
Zīļuki pielipa mazajiem stārķēniem tikpat dabiski kā vārds Dumpe lielā dumpja mammai.
Arī nedaudz atsvaidzināju atmiņas /pdf/. Skumji palika. Bet kamēr viņi patiešam IR ZĪĻUKI, lai viņi tādi arī paliek. Paaugsies, sāks veidoties par PUTNIEM, tad arī varēsim domāt citus vārdus. Bet pagaidām viņi ir ZĪĻUKI! Un kas gan cits no Ozola un Zīles var sanākt?
Dabu nevar iemācīt. Viss notiek pēc dabas likumiem. Imis /Tālis/
Palasīju jūsu pārdomas... Protams, ka mīļi vārdiņi, atmiņas raisoši... Tajā visā ir kaut kas īpašs, vārdos netverams. Ne tikai tas, ka tās ir mazo dienu atmiņas daļai no mums... un arī man tās saistās ar manu mammīti, Vērotāj...
Pati Margarita Stāraste-Bordevīka saka, ka «Šodiena ar savu skarbumu, ar pārmērībām un neganto steigu daudz ko sabojā. Tāpēc es ar savu darbu gribu mācīt bērnus - neauļot visam pavirši pāri, bet reizēm apstāties un ielūkoties savā apkārtnē ar vērīgu aci. Tad punktainā mārīte, kas lodā pa skābenes rūsgano cekulu, pieticīgā gundega ceļmalā un pat vecais celms, kas izdzinis jaunu atvasi, daudz ko labu pastāstīs.» http://www.diena.lv/arhivs/margarita-st ... u-10393589
Nu tieši tā - neauļot visam pāri, pavērot, pamanīt... ieraudzīt, ka visam ir dvēselīte, savs stāsts, sava gudrība, pat ja mēs to uzreiz neizprotam.
Un tas jau nekas, ka angliski to zīlesbērnu Zīļuku vārdu pagrūti izskaidrot, tādi tie vārdiņi vienkārši ir - Mazais Zīļuks un Lielais Zīļuks
Pievienots - video no LK, Liz good morning .... Rīta miegi...
Kad acis, ausis un sirds atveras, dvēsele izpeldas skaistumā. Z.Mauriņa Saskaņu forumā veicina savlaicīga un publiska vienošanās par pieņemamāko problēmas risinājumu.
Mēs mācāmies bez nosacījuma iemīlēt ne tikai putnus, bet arī cilvēkus.
