Sassa wrote: ↑04 Nov 2021 17:29
Ziņa no FB 367 Collins Falcons vērotāju grupas administratora Leigh Stillard manā tulkojumā:
Viktors šosestdien, 6. novembrī, aptuveni pulksten 16:00 (mana piezīme: pēc mūsu laika 07.00 no rīta) rīkos jautājumu un atbilžu sesiju. Ja vēl nezināt par Viktoru, viņš ir mūsu pastāvīgais lielo piekūnu eksperts, un viņam ir gandrīz 30 gadu pieredze šīs sugas saglabāšanā. Lūdzu, uzdodiet savus jautājumus šeit (piezīme: FB lapā https://www.facebook.com/groups/367collinsfalcons), lai mēs varētu ar tiem iepazīties pirms sesijas.
Šogad mēs pirmo reizi plānojam šo diskusiju ierakstīt (un varbūt kopīgot to caur FB Live). Es centīšos informēt par to, vai tā būs, tiklīdz būsim to notestējuši.
Jautājumu un atbilžu sesijas kopsavilkums
Šāda sesija notiek vienreiz ligzdošanas sezonā. To vada FB grupas
367 Collins Falcon Watchers izveidotājs un administrators Lī Stilards (
Leigh Stillard).
Viktors Hērlijs (Victor Hurley) iepazīstina ar sevi.
Viņš pētī lielos piekūnus kā amatieris gandrīz 30 gadus. Šī ir viena no aptuveni 120 ligzdošanas vietām, par kurām viņš interesējas un kuras kopā ar savu komandu vēro dažādos laikos un intensitātes periodos. Viņš pateicas Lī, ka tika izveidota šāda vērotāju grupa, kurā viņš gadu pēc izveidošanas ticis pieaicināts par galveno ekspertu.
Uzreiz tiek minēts, ka
Viktors šobrīd nedomā, ka kāds jau ir izlidojis, bet piekūnēni noteikti ir tuvu tam. Viņš
domā, ka vecākās ir mātītes, bet jaunākie, kuriem vēl ir padaudz pūku, noteikti vēl nav gatavi lidot. Šis mazajiem gan ir grūts periods, jo lielākoties viņi ir izsalkuši, lai rosinātu izlidošanu.
Izlidošana parasti notiek no stacionāra stāvokļa, sākot vicināt spārnus, tāpēc liela ieskriešanās pa ēkas malu vēl gluži neliecina par izlidošanu. Galu galā mazajiem ir jāsaņemas krist uz galvas bezdibenī no liela augstuma, kas nebūt nav vienkārši. Ja pareizi saprotu, Viktors saka, ka nedaudz spēj to iedomāties, jo ir laidies lejā no 11 m augstuma, lai paņemtu jaunuli no zemes. Ir sasniegts brīdis, kad mazie cīnās ar izsalkumu un redz vecākus lidojam garām ar medījumiem.
Atbildot uz cilvēku jautājumiem un, dažkārt, neapmierināti paustiem izteikumiem par to, kāpēc nevar redzēt abas ligzdas, Viktors atgādina, ka ir ieteicis kameru regulāri un vairākkārt nepārvietot un negrozīt putnu labsajūtas dēļ.
Ir gan plāns rīt pagriezt kameru uz otru ligzdu un malas galu, kur mazie šobrīd vairāk uzturas un no kurienes visdrīzāk arī izlidos. Bet tā būs pēdējā kameras pozīcijas pielāgošana šajā sezonā, tāpēc jāsamierinās, ka nevarēs savukārt redzēt gulēšanu un aktivitātes ap otru ligzdu. Viktors lūdz vērotājiem būt saprotošiem.
Mirvac ir lielisks un atsaucīgs projekta atbalstītājs, jo sadzīvot ar piekūnu atrašanos uz jumta nav pilnīgi pašsaprotami un nemanāmi. Tiek paskaidrots vairāk par
Mirvac un izteikta pateicība. Arī Lī lūdz saprast, ka šī vērošana tomēr ir ļoti liela privilēģija, un cer, ka vērotāji būs laipni un neizteiks uzstājīgas prasības. Ēka nepieder
Mirvac, ar ēku ir saistītas plašas tās uzturēšanas prasības, un jāsaprot, ka mēs visi šajā procesā esam kopā.
Parasti lielie piekūni
vidēji izdēj 3 olas, bet šajā ligzdošanas vietā
40% no visa laika tiek izdētas 4 olas. Tā tas visdrīzāk arī turpināsies.
Šī ir labi aizsargāta ligzdošanas vieta, kurai ir laba šķidruma notece un daudzas citas pozitīvas fiziskās iezīmes. Lielie piekūni, protams, izvēlas ligzdošanas vietas atkarībā no barības avotu pieejamības.
Viktors ir saņēmis neapstiprinātu informāciju par pirmajiem lielo piekūnu vērojumiem uz baznīcas šajā pašā ielā 1939. gadā, kas nozīmē, ka šī putnu suga uzturas Melburnas centrālajā darījumu rajonā jau vairākas desmitgades. Un ja pilsētā būs pietiekama zaļā zona, kas nodrošinās labu barības bāzi, piekūni noteikti turpinās tur uzturēties. Tā kā lielie piekūni ir ļoti teritoriāli, parasti pilsētās ir pa vienam pārim atkarībā no pilsētas lieluma. Pateicoties ligzdu kastēm, lielie piekūni veiksmīgi ligzdo pilsētās pēdējos 29-30 gadus.
Runājot par mazuļu savainošanos - ja izlidojis mazulis ir viegli savainots, teiksim, tas ir viegls smadzeņu satricinājums, un viņu ātri var apārstēt un atgriezt ligzdā, tad vecāki viņu pieņems, bet, ja aprūpei nepieciešamas jau apmēram 1-2 nedēļas, vecāki bieži mazuli nogalinās. Viktors to ir diemžēl redzējis savām acīm, bet cenšas piemest humoru, sakot, ka piekūni netic spokiem. Vecāki nesaprot, kā ligzdā var pēkšņi parādīties mazulis, kuru viņi 2 nedēļas nav barojuši. Jo ilgāks periods tiek pavadīts aprūpē, jo mazākas iespējas jaunam piekūnam būs atrast savu teritoriju un turpmāk izdzīvot. Viņam nav pamatotas atbildes, kāpēc tas tā ir. Jo ilgāku laiku jauns lielais piekūns pavada aprūpē, jo lielāks ir arī risks, ka viņš var netikt īsti sociāli pieņemts populācijas ietvaros.
Tālāk Viktors runā par specifiskām dzīvnieku sugu saglabāšanas problēmām Austrālijā, bet, tā kā tās atšķiras atkarībā no valsts iekārtas, šoreiz izvēlēšos šo informāciju izlaist.
Runājot par lielajiem piekūniem, Viktors stāsta, ka galvenā motivācija sākt strādāt ar šo sugu bija tieši tas, ka lielie piekūni nebija uz izzušanas robežas, jo tanī brīdī, kad ir palikuši vien mazpadsmit kādas sugas indivīdi un tie jāsakopo un jāievieto kāda veida zooloģiskajos dārzos vai parkos, var uzskatīt, ka cīņa jau gandrīz ir zaudēta. Tad genofonds jau ir tik ļoti samazinājies, ka būs iespēja strādāt un vairot tikai indivīdus ar noteiktām pazīmēm, nevis iegūt patiešām izcilus sugas pārstāvjus. Viktors izvēlējās šo sugu kā hobiju brīvajā laikā, jo tā nebija kritiski apdraudēta, kā arī to neskāra daudzi politiski un finanšu jautājumi. Viņa filozofija bija jau tad panākt, ka šī suga nepietuvojas izzušanas robežai, pie kuras būtu nepieciešams ārkārtīgi daudz līdzekļu, lai to atjaunotu. Tajā laikā lielo piekūnu populācija atveseļojās no perioda, kurā viņu olas ļoti ietekmēja 50.-60. gados radies komerciālai labības audzēšanai izmantots pesticīds
DDT (
https://en.wikipedia.org/wiki/DDT) un
Dieldrin (
https://en.wikipedia.org/wiki/Dieldrin), kas padara trauslākas lielo piekūnu olu čaumalas. Ar pēdējiem šo pesticīdu atradumiem olās Viktors saskāries 90. gados, bet tad jau tam vairs nebija tik ievērojama ietekme kā, teiksim, 70.-80. gados, kad Viktorijā tika konstatēts visaugstākais pesticīdu saturs olās visā Austrālijā. Tagad šo pesticīdu izmantošana ir aizliegta.
Viktors apseko lielo piekūnu ligzdošanas vietas Viktorijas apgabalā, pētī dējumu lielumus, izšķilšanās rādītājus, kā arī ligzdu kastes – vai tām ir pietiekama notece un piemērots materiāls, kā arī, kādi vietējie draudi lielajiem piekūniem pastāv atsevišķās vietās. Ligzdošanas vietās, piemēram, rūpnieciskās teritorijās, tiek vestas sarunas ar cilvēkiem par to, kā ikdienā sadzīvot ar piekūniem, kā veicināt piekūnu labklājību un aizsardzību. Viss tiek risināts sarunu ceļā, jo nav pilnvaru kādam kaut ko noteikt obligāti. Bet cilvēki pārsvarā ir atsaucīgi. Viktors stāsta, ka, piemēram, ir lūgts nepagarināt stāvlaukumus vai skatu platformas uz klintīm, kurās ligzdo piekūni. Viktors joko, ka piekūni ir snobi un viņiem noteikti nepatiks, ka kāds dzīvo virs viņiem. Der tikai augstākais penthauss.
Tiešā veidā ir apsekotas
120 ligzdošanas vietas, un apmēram 100 ligzdošanas vietas viņi ir atklājuši, kā arī pastāv saraksts ar pagātnē konstatētām ligzdošanas vietām.
Viktors pieskaras jautājumam, ka populārs secinājums ir – visas problēmas nāk no cilvēka, bet viņš uzskata, ka cilvēki ir arī būtiska risinājuma daļa. Viņš priecājās par zinātnisko un jauno putnu pētnieku kopienu, kas ir izveidojusies Austrālijā un atrod arvien jaunus risinājumus dažādām problēmām. Viktors saņem no studentiem dažādus noderīgus datus. Un viens no lielākajiem ieguvumiem ir tā saucamā uguns ekoloģija (
https://en.wikipedia.org/wiki/Fire_ecology) – joma, kas šobrīd ļoti attīstās, tieši pateicoties jaunajiem speciālistiem. Viktors noteikti uzskata, ka viss virzās pareizajā virzienā, un izsakās ļoti atzinīgi par pārmaiņām.
Atgriežoties pie lielajiem piekūniem, pirms dēšanas mātīte vienmēr pieņemas svarā, jo viņai
dažu dienu laikā jāspēj izdēt vairākas olas, kas katra sver 50 g, tādējādi zaudējot apmēram 25% svara. Pirms perēšanas lielākajai daļai putnu, arī lielajiem piekūniem,
uz vēdera izveidojas īpašs perēšanas laukums bez spalvām (
brood patch:
https://en.wikipedia.org/wiki/Brood_patch), ko nevar redzēt, bet kas ir ļoti labi apasiņots un rada īpaši labu siltuma apmaiņu perēšanas nolūkiem.
Austrālijā
apmēram 52% lielo piekūnu ir mātītes, 48% - tēviņi.
Šajā ligzdošanas vietā mātīšu un tēviņu sadalījums ir gandrīz 50%/50%.
Viktors domā, ka šajā ligzdā šobrīd ir 2 no katra dzimuma, iespējams, ka ir 3 mātītes un 1 tēviņš, bet vismaz 1 tēviņš ir noteikti.
Piekūnēniem ir ļoti laba izpratne par to, kas ir aiz malas, un augstuma izjūta. Kad viņi pirmo reizi pametīs ligzdu, putnēni nosēdīsies uz tuvumā esošas konstrukcijas vai ēkas un sauks pēc vecākiem. Vecāki atpazīst katru mazuli pēc kliedziena, kā arī lielajiem piekūniem ir izcila redze, kas ļauj atpazīt vienam otru no attāluma.
Viņi māca mazuļus medīt, nometot pusdzīvu vai beigtu medījumu, un jaunulim jāvar to noķert. Tas turpinās 1-2 nedēļas. Pēc tam viņi dodas vecākiem līdzi medībās.
Vecāki met arī dzīvus medījumus no augstuma apmēram 10 m virs jaunuļiem, lai viņi saprastu, kā notiek medību process. Tiklīdz mazulim izdodas noķert pirmo medījumu, vecāki uzskata, ka piekūnēns ir gatavs dzīvei.
Runājot par Melburnas tēviņu, viņš ir ļoti pieredzējis un atnesa pirmo medījumu tikai stundu pēc pirmā mazuļa izšķilšanās. Mazuļi tiek baroti, atbildot uz viņu saucieniem. Vecāki nepievērš uzmanību guzas lielumam.
Vai Melburnā vajadzētu vairāk ligzdošanas vietu? Viktors ir skeptisks, jo lielie piekūni ir ļoti teritoriāli, un šādā gadījumā noteikti nāktos novērot daudz konfliktu. Viņš ļauj lielajiem piekūniem viņam “pateikt”, kur ir nepieciešams izveidot ligzdas kastes. Ligzdu, dzegu tīrīšana, ja notiek, tad pirms ziemas.
Izskatās, ka divi vecākie mazuļi ir mātītes, kurām visdrīzāk būs nepieciešamas kopumā 6 nedēļas līdz izlidošanai, bet tēviņi var izlidot ātrāk.
Lielie piekūni
sāk ligzdot no 2 gadu vecuma. Bet lielākā daļa
vairojas no 3 gadu vecuma. Lielie piekūni savvaļā
dzīvo 6-16 gadus.
Pēc ligzdošanas sezonas beigām vecāki paliek centrālajā darījumu rajonā, bet uzturas un guļ uz citām konstrukcijām, ēkām. Vecāki parasti izvairās uzturēties ligzdošanas vietā pēc mazuļu izlidošanas.
Viens no iemesliem ir tāds, ka ar medījumiem tiek ienesti daudz parazītu, kas vēl var būt saglabājušies ligzdošanas vietā. Austrālijas piekūni
nemigrē. Bet, ja kāds veic darbus ligzdošanas vietā, tad pieaugušais var pielidot un pārbaudīt, kas notiek.
Klintīs lielie piekūni ligzdo augstumā, kas nepārsniedz sniega līmeni, bet Viktora atrastā zemākā ligzdošanas vieta bijusi lavas izveidotā tunelī, alā 20 m zemāk par zemes virsmu.
Bet parasti ligzda atradīsies 20 m virs jūras līmeņa. Vienā gadījumā lielie piekūni bija pārņēmuši baltvēdera jūras ērgļu ligzdu, kas atradās 17 m virs paisuma līmeņa, tā varētu būt zemākā klinšu ligzda, ko Viktors ir atradis. Bet, piemēram, salās dažkārt lielie piekūni ligzdo uz plikām 5 m augstām klintīm, ja apkārt nav plēsēju.
Agrāk putni tika gredzenoti, un pēc Viktora domām ir izdevies savākt uz šo brīdi visu nepieciešamo teorētisko informāciju un datus. Lai tam patiešām būtu nozīme, būtu jāgredzeno vismaz 100 putni gadā. Viktors vienmēr izsver katru iejaukšanos, ņemot vērā traucējumu putniem un risku, jo daudzas vietas atrodas lielā augstumā un ir grūti piekļūstamas. Vienmēr jāsaprot, kāds un cik svarīgs ir jautājums, uz kuru jārod atbilde.
Viens no pārsteidzošākajiem Viktora atklājumiem bija tāds, ka
tēviņš var pavadīt pat vairāk nekā 50% laika, perējot olas. Agrāk priekšstats bija tāds, ka tēviņam jāatnes tikai ēdiens un pārējo laiku viņš var pavadīt pēc saviem ieskatiem. Bet tēviņi iesaistās ligzdošanā diezgan daudz.
Vai lielie piekūni pielāgo ligzdošanas ciklu medījumu daudzumam un pieejamībai? Viņi vienkārši medīs tos putnus, kuri ir visvairāk pieejami. Piemēram, brūnie piekūni (
https://en.wikipedia.org/wiki/Brown_falcon) - ja nebūs pieejami zaķi, viņi pāries uz citiem grauzējiem un čūskām. Tika novērots, ka vienā piekūnu ligzdā mazuļus pat baroja ar forelēm to lielās pieejamības dēļ. Lielie piekūni parasti nemedī grauzējus, bet, piemēram, novērots gadījums, kad izsalcis piekūns ir paņēmis uz ceļa nobrauktu zaķi.
Jaunuļi primāri izlido tikai dienas laikā, parasti, kad nav pārāk karsti, kā arī viņi cenšas meklēt īstās gaisa masas, kas viņiem palīdz. Bieži tas notiek pusdienlaikā.
Runājot par aplidošanas rituāliem, pirms ligzdošanas pārošanās var notikt simtiem reižu, un tā notiek ļoti ātri. Tēviņš nes mātītei medījumus un abi pieliec galvas. Kad mātīte vēlas pāroties, viņa pārvietojas tā kā sāniski un aicina tēviņu, bet šis žests ir gandrīz nesamanāms.
Mātīte pievērš uzmanību tēviņa izskatam – apspalvojuma un kāju krāsas košumam, kas liecina par veselīgumu. Kaut arī ir pieņēmums, ka lielie piekūni ir kopā uz mūžu, notiek arī tā saucamās “šķiršanās” (novēroti apmēram 3%), ja ligzdošanas sezonā tēviņš neparāda mātītei labu sniegumu.
Viktors ir ļoti pieticīgs un stāsta, ka, kaut arī visi ziedojumi tiek novērtēti, šobrīd viņiem kopumā netrūkst līdzekļu, jo pārvietošanās un uzturēšanās izdevumi, apsekojot ligzdošanas vietas, īsti netiek pieskaitīti mērķiem, kuriem būtu jāziedo.
Līdzekļi tiek vākti tikai specifiskām vajadzībām, par kurām Viktors noteikti ziņos arī šajā FB grupā, ja tādas radīsies. Viņš aicina cilvēkus veltīt uzmanību rūpēm par zaļajām zonām pilsētā, lai uzturētu un veicinātu tur mītošās putnu populācijas.
Piekūni bieži medī apmēram 5 km ietvaros, jo viņiem nepatīk nest medījumu īpaši tālāk.
Tiek lūgts viedoklis par Daimondas un Ksavjēra olām, kas neizšķīlās Orindžā. Iespējams, ka ola ir pārāk liela un apkārt mazulim ir pārāk daudz vietas, lai spētu tikt ārā no olas, respektīvi, izšķilšanos aizkavē kādi fizikas likumi. Ja olas tiek pārāk daudz grozītas, tad mazulim var pietrūkt enerģijas, lai tiktu ārā no olas. Bet viņš atturas no spekulācijām, jo ļoti ciena
Cilla Kinross darbu un negrib iejaukties ar saviem pieņēmumiem
Kāpēc piekūni nemedī kaijas? Kaiju Melburnā ir daudz, bet Viktoram ir aizdomas, ka piekūniem īpaši netīk kaijas, kaut arī kaiju atliekas ligzdās ir manītas. Kā nekā kaijas arī pārtiek pārsvarā no atkritumiem, tāpēc visdrīzāk lielie piekūni tās smādē.
Mazuļu galvas grozīšana un māšana ne tikai liecina par ieinteresētību, bet arī palīdz, tā teikt, pārstatīt/pieregulēt fokusu.
Medījot piekūniem ļoti svarīga ir attāluma un telpiskā dziļuma izjūta. Mazuļi eksperimentē un cenšas saprast, kā viņu organisms darbojas. Viktors sola turpmāk publicēt arī vairāk informācijas par lielo piekūnu anatomisko uzbūvi.
Melburnas piekūni ir attīstījušies ļoti ātri. Pateicoties tam, ka viņi ir četri, neviens arī netiek pārbarots. Kaut arī izskatās, ka Daimondas un Ksavjēra mazulis ir ievērojami jaunāks, runājot burtiski, šobrīd viņš/viņa vienkārši, piedodiet par izteicienu, ir sabarots kā “sivēns uz kaušanu”, bet Viktors nešaubās, ka lielā pūka pavisam drīz pazudīs un mazulim nebūs nekādu šķēršļu veiksmīgai izlidošanai.
Lielie piekūni ir visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, un tas uzskatāms par vienu no izplatītākajiem mugurkaulniekiem.
Mana piezīme: daļa informācijas ar nodomu ir izlaista, jo nav uzskatīta par tādu, kas tieši attiecas uz lielo piekūnu tēmu, vai arī pārāk specifiski attiecas uz konkrētiem izņēmuma gadījumiem.
Ja ir vēlme noklausīties šo 2 stundas garo sesiju angļu valodā, to var izdarīt šeit: https://www.facebook.com/leigh.stillard ... 136106825/
Mammīte aizlido.
Nēsājas pēc tam no viena gala uz otru. Pastarītis ieinteresēti paskraida pakaļ, pārējie divi gudrinieki gan nemaz nepiepūlas 
Vēl vienu uz palodzes nodod aste, otru muguras cekuls kadra priekšplānā 
