Vispārēja informācija par kraukļiem
http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=123&what=24
http://lv.wikipedia.org/wiki/Krauklis
Visur, kur vien sastopams, krauklis tiek uzskatīts par viltīgu un gudru putnu. Ziemeļu un dienvidu zemēs dzīvojošu cilvēku uzskati par kraukli stipri atšķiras. Jau no senseniem laikiem daļai cilvēces krauklis saistās ar visu labo, daļai tas ir visa ļaunā simbols. Ziemeļu tautām krauklis ir svēts putns, pasaules radītājs. No kraukļa izdalījumiem esot tapuši kalni un upes, viņš radījis dzīvniekus un ne tikai – no zemes, zāles un roņa kauliem tieši krauklis esot radījis cilvēku. Krauklis esot iemācījis cilvēkam ne tikai runāt un iegūt uguni, bet arī nokārtoties. Lielākais kraukļa nopelns – gaismas iegūšana, pārknābjot cieto debess jumu vai nozogot Sauli, Mēnesi un zvaigznes.
Kraukļi ir holarktikas iemītnieki, tas nozīmē, ka tie ir
sastopami tikai ziemeļu puslodē.
Krauklis ir Vecās pasaules putnu suga, kas laika gaitā ir izplatījusies pa visu ziemeļu puslodi. Pēdējo gadu DNS pētījumi liecina, ka kraukļa suga ir sadalījusies divās lielās grupās: Kalifornijas grupa, kas dzīvo tikai Ziemeļamerikas dienvidrietumos, un Holarktikas grupa, kas sastopama pārējā izplatības areālā. Abu grupu kraukļi ārēji ir ļoti līdzīgi, bet tām ir ievērojamas ģenētiskas atšķirības. Grupas viena no otras ir nodalījušās pirms apmēram 2 miljoniem gadu.
Krauklis
spēj atdarināt dažādas skaņas, cilvēka runu ieskaitot. Lielākā daļa skaņu tiek izmantotas savstarpējai saziņai. Tie ir gan trauksmes saucieni, gan uzmanības izrādīšanas skaņas, gan pakaļdzīšanās kliedzieni. Krauklis skaņu radīšanai izmanto ne tikai balsi, saziņai tiek lietota arī spārnu sišana un knābja klakšķināšana. Klakšķošo skaņu radīšana ir raksturīgāka mātītēm.
Savstarpējai saziņai kraukļi izmanto bagātu ķermeņa valodu. Stāja, īpašās vietās pieglaustas vai uzbužinātas spalvas izsaka putna emocionālo stāvokli. Attēlā redzamais īpatnis ir pašpārliecināts un agresīvi noskaņots. Saboztās «uzacu» spalvas, izstieptais kakls un cieši pieglaustais ķermeņa apspalvojums sugas brāļiem uzdod jautājumu: «Kurš no jums grib dabūt pa kaklu pirmais?»
Kraukļa smadzenes ir vienas no lielākajām starp visiem putniem. Tiem ir raksturīga
spēja risināt neierastas situācijas, spēja imitēt un analizēt notiekošo.
Kraukļi, kas dzīvo pilsētās, mēdz zem mašīnu riteņiem mest riekstus, jo paši riekstu tie atvērt nevar. Krauklis sagaida, līdz mašīnas apstājas pie sarkanās gaismas, tad laižas lejā un ātri uzlasa saspiestā rieksta kodolus.
Dzīvnieku uzvedības pētnieki atklājuši, ka vārnu dzimtas putnu augstākā nervu darbība daudzos aspektos ir salīdzināma ar suņu dzimtas dzīvnieku, lāču un primātu augstāko nervu darbību.
Dabā ir novērots, ka krauklis
spēj manipulēt ar citiem dzīvniekiem, lai tie strādātu viņa labā. Piemēram, krauklis sasauc vilkus un koijotus pie miruša dzīvnieka ķermeņa. Kraukļa knābis ir varens, tomēr meža cūkas vai aļņa ādu pārknābt nespēj. Plēsēji uzplēš kritušā dzīvnieka ādu, tādējādi atvieglojot krauklim piekļuvi pie gaļas. Krauklis mēdz arī novērot, kur kāds cits krauklis noglabā barību, lai pēc tam to nozagtu. Tas notiek tik bieži, ka krauklis, vēlēdamies noslēpt barību, mēdz lidot kilometriem tālu, līdz jūtas drošībā un neviena nenovērots.
Vienā paņēmienā krauklis spēj paņemt pat 300 g gaļas. Tiesa, vidējais slēpjamās porcijas lielums visbiežāk nesasniedz 100 g. Pieaugušam krauklim dienā nepieciešams aptuveni 200 g gaļas. Barības transportēšanai kalpo īpašs veidojums – zemmēles maiss. Katra gaļas porcija tiek noslēpta citā vietā. Kraukļu barības krājumus atrod un apēd lapsas, caunas u. c. zīdītāji. Bieži vien noslēpto gaļu kraukļi pārslēpj citā vietā.
Kraukļi ir
vieni no rotaļīgākajiem putniem. Jaunie putni mēdz izdomāt dažādas rotaļas, piemēram, ziemas laikā tie slidinās lejup no kalniņiem. Arī lidojot tiek izpildīti dažādi rotaļu elementi un akrobātiski triki, dzīšanās vienam aiz otra vai lidošanas paņēmienu imitācija. Rotaļās kraukļi iesaista arī citus dzīvniekus, piemēram, tie labprāt spēlē "sunīšus" ar vilkiem un mājas suņiem. Krauklis ir vienīgais zināmais putns, kurš apzināti pagatavo rotaļlietu, nolaužot zariņu, ar kuru kaitina otru kraukli.
Kraukļu tēviņi mēdz pasniegt nelielas
dāvaniņas savai mīļotajai. Reizēm tas ir gards kumosiņš, reizēm kāda neēdama, bet smuka lietiņa, apaļš kaula gabaliņš. Tīri simboliski. Tas stiprina savstarpējās saites un sapratni, kura tik ļoti noderēs, rūpējoties par jauno paaudzi.
Krauklis
ir visēdājs un pamatā ēd visu, ko var atrast tuvumā, atkarībā no tā, kur dzīvo krauklis, kāda ir sezona.
Krauklis dzimumbriedumu sasniedz 3 - 4 gadu vecumā.
Jaunajiem kraukļiem knābja iekšpuse ir sārti rozā, pieaugušajiem tā ir zilgani melna. Nomelnēšana notiek pakāpeniski 3-4 gadu laikā un beidzas reizē ar dzimumgatavības iestāšanos. Sārti rozā krāsojums kalpo par savdabīgu «caurlaidi». Tās uzrādītājs apliecina, ka ir pusaudzis, kuram pēc nerakstītiem liku-miem ir tiesības ielidot un paēst jebkurā kraukļu īpašumā. Uzrādot to «atvērtā veidā», tā dzēš teritorijas saimnieku agresivitāti un ļauj paēst pie sveša galda gan Zviedrijā, Somijā, Latvijā un Krievijā, gan Dievs vien zina, kur vēl.
Jaunie putni turas kopā lielākos baros, bet sasniedzot dzimumbriedumu veido pārus uz mūžu. Katram ligzdojošam pārim ir sava teritorija, kuru praktiski nepamet gandrīz nekad, uzturoties tajā visu gadu. Jauno kraukļu bari turpretī ir nomadnieki un klejo lielās teritorijās.
Pieaugušo un pieredzējušo putnu uzturēšanās nomadu baros ir savdabīga «obligāta» skola jaunajiem īpatņiem. Pieredzes nodošana vismaz trīs četru gadu garumā būtiski paaugstina jauno putnu izdzīvošanas spējas un ir mehānisms, ar kura palīdzību sugas aizņemtajā areālā notiek dažādu populāciju gēnu sajaukšanās, kas nodrošina sugas adaptācijas spēju palielināšanos mainīgā vidē. Jaunie putni no pieredzējušajiem īpatņiem saņem informāciju par barības avotiem, nakšņošanas vietām, pieļaujamo risku un tamlīdzīgi. Savukārt mobilitāte ir viena no nomadu baru raksturīgākajām kvalitātēm. Tā ļauj nomadu bariem plašās teritorijās izmantot neregulārus barības avotus. Kraukļa spārni ir piemēroti lielu attālumu pārvarēšanai, bet lielā ķermeņa masa ļauj vairākas dienas iztikt bez ēšanas, kas putnu vidū ir ļoti neparasti.
Izveidojot pāri, kraukļi
monogāmas attiecības saglabā mūža garumā, dzīvojot vienā teritorijā.
Pirms pāris būvē ligzdu, tie nostiprina savas teritorijas robežas, reizēm teritorija jāieņem un jānostiprina agresīvi un ar spēku. Teritorijas lielums ir atkarīgs no barības resursu bagātības. Ligzda tiek būvēta no zariņiem un saknītēm dziļas bļodas formā.
Mātīte agrā pavasarī, apmēram februāra beigās
izdēj 3 - 7 olas. Aukstākajās klimatiskajās zonās, kā Grenlandē un Tibetā, olas tiek dētas tikai aprīlī, bet Pakistānā decembrī.
Olas ir
gaiši zilganzaļas ar brūniem raibumiņiem.
Olas
perē tikai mātīte, un
inkubācijas periods ilgst 18 - 21 dienu.
Apspalvojums jaunajiem putnēniem izaug pēc 35 - 42 dienām.
Tos baro abi vecāki.
Krauklēni paliek kopā ar vecākiem apmēram 7 mēnešus.
Olas un mazie, nevarīgie putnēni ir iecienīts medījums vanagiem, ērgļiem, pūcēm un caunām, tomēr vecāki agresīvi aizsargā ligzdu un izmanto pat akmeņus, lai mestu uz plēsēju galvām. Diezgan bieži kraukļi izaudzina visus putnēnus.
Krauklis
dzīvo 10 - 15 gadus, lai gan ir datēti
arī 40 gadus un vecāki kraukļi.
Droši vien Henrijs, lai arī neperē, tomēr sargā olas, kamēr Paulīne izlidojas.
