Mums, mājās palicējiem, ir uzdevums sūtīt visas gaišās domas šiem ceļotājiem un arī Marei - lai viņu satikšanās ir sekmīga, ātra un šajos apstākļos pēc iespējas veiksmīgāka!
Brīdī, kad ceļotāji būs satikušies, sniegsim ieskatu, kā viņiem būs gājis

Datu lejuplādes brīdis. Priekšā niedres un ezers un pēc apmēram kilometra Moldova.Visiem, kas pirms nedēļas iesaistījās braucēju meklējumos pie Mares - mums ir lieliska ziņa! Jau vakardien pašā vakarā saņēmām ļoti priecīgo Māra SMS, ka misija ir izpildīta un Mares dati lejuplādēti!
Neraugoties uz to, ka Mare ietiepīgi pēdējā laikā kutināja nervus un dzīvojās uz pašas robežas, bet jau Moldovas pusē, vakar tomēr pie Vladešti Rumānijā izdevās noķert Mares signālu! Pēc visa spriežot, vakardien stārķu dāma bija izlēmusi pielidot nedaudz tuvāk robežai, bet šodien, piebraucot tur vēlreiz, lai dienas gaismā palūkotu uz viņas pieturvietu, no Mares vairs nebija ne miņas. Attālums starp vakardienas Mares guļvietu un M.Strazda antenu bija apmēram 1,4 km. Normālos apstākļos šos signālus ir iespējams noķert kilometra attālumā. Lielisks šīs misijas izpildījums ar šķiet pamatīgu piedevu veiksmes!
Lai ceļotājiem lielisks mājupvējš!
Labrīt
Te ir vairāk bilžu, arī vecā ligzda, jaunuļa parādīšanās vieta un tas baltais mežsŠodien neliela brīvprātīgo grupa devās meklēt melnā stārķa ligzdu. Šī ir tā diena, kad arī uzstādījām absolūto rekordu ligzdas atrašanas laikam – 10 minūtes no pārgājiena uzsākšanas brīža jeb nepilni 500 metri no stāvvietas.
Kāds ir ligzdas aizkulišu stāsts? Vasarā līdz mums nonāca novērojums no Madlienas puses par kādā izcirtumā kokā sēdošu melnā stārķa jaunuli, kas nepārprotami liecināja, ka tur ir jābūt ligzdai. Par cik turpat apkaimē bija zināma pamestas iepriekšējās ligzdas teritorija, tad tas vēl jo vairāk deva stimulu doties meklēt. Kas nozīmē to, ka ir vērts ziņot par vasarā novērotiem melno stārķu jaunajiem putniem. Jaunuļi no vecākiem ir atšķirami gaužām viegli – tiem ir nevis sarkans, bet melns knābis un kājas.
Pie šodienas ligzdas atrašanas fakta ticams, ka savu lomu nospēlēja nejaušība, jo, ja vien mēs būtu spējuši iebraukt kilometru dziļāk, mēs meklēt būtu sākuši no citas puses un kas zin, vai līdz tai šķidrajai egļu audzei ar raženu ozolu pašā vidū būtu aizgājuši. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mežu izbrist šodien bija īpaši grūti dziļā sniega dēļ. Piedevām mežs nebija pārredzams, jo visur, kur lūkojāmies - zaros, kokos, galotnēs – tos klāja vismaz 2cm bieza sniega kārta, traucējot jebkā, kas līdzvērtīgs ligzdai, saskatīšanu. Taču tas netraucēja mums pēc sekmīgā atraduma lēnu garu aizsoļot un apraudzīt bijušo ligzdas vietu.
Iznākot no meža, mēs Mārim Strazdam nodevām divus paldies – pirmkārt, paldies par ātro ligzdas atrašanu. Jo “rekur ir!” atskanēja tieši no viņa mutes. Un otrkārt – paldies, ka parādīja, kas mums būtu draudējis, ja ligzda tik ātri nebūtu padevusies. Gājiens iepriekšējās ligzdvietas apmeklēšanai tiešām bija izaicinošs.