Vērojot ilgāk šo kameru (un citas) - dzīvniekus, putnus, nāk prātā jautājums - kas ir tas, kas manī veido tādu ciešu saiti, pievilkšanos, mīlestības izjūtu ar dabu/dzīvniekiem/puniem? Tā nav mana personiskā pieredze vai paradums, ne arī vecāku ielikta mācība, esam pilsētnieki un ar dabu man ir bijis maz tiešu kontaktu šajā dzīvē
... bet šī izjūta aug ar gadiem, stiprinās...liekas, tā nāk no tā paša avota, kas mūsos visos ieliek kādus noteiktus instinktus, lai pielāgotos un izdzīvotu... taču šī mīlestības izjūta nav tiešs izdzīvošanas nosacījums, varbūt pat gluži otrādi... atcerēsimies krokodilu un visas dzīvās dabas draugu Stīvu... tas man liek domāt par kādu iekšēju neredzamu enerģētisku saiti ar visu dzīvo, kuru mēs neredzam, bet tikai apjaušam. Esmu par šādu saiti domājusi arī dzīvnieku un putnu sakarā, vērojot viņus. Kā pareizi teici, dzīvnieki, atšķirībā no mums, no vecākiem var mācīties samērā īsu laiku, tomēr viņu mācības turpinās, viņi vēro un izdara secinājumus... apjauš, pielāgojas... ja tas nav prāts mūsu izpratnē, tad tas ir kāds cits mehānisms, kas to palīdz veikt, šī saite...
Par Thulani... nu ja, viņi abi taču nepauž pret Jono tādu agresiju, kā pret medījumu vai pret konkurējošu ērgli... izskatās, ka viņi abi grib būt kopā ligzdā, sākt atkal to iekārtot un jau domā par nākošo ligzdošanas periodu... un viņi mēģina raidīt prom mazo Jono, tomēr turpinot viņu vēl barot...
Es izvēlos tomēr ticēt viņu spējām apjaust vairāk kā sākotnēji ielikts instinktos... mēs jau arī nevaram izvērtēt, cik daudz mūūsos ir no instinktiem, un cik daudz pašu saprāta pievienots.. un kur ir robeža... un vai vispār ir šī robeža... 
... bet daba neko nedara velti, mums tam jānotic un tas jāpieņem...