Patinu atpakaļ un lēnām visu vēlreiz izskatīju...
1. meitene liekas nezināja ērti izlidojamo ceļu uz ligzdu, sākumā riņķoja debesīs, tad mežā apmaldījās, tad atkal bija redzama debesīs un, kad lidoja jau cauri mežam, arī zigzagus meta, un pat ieskrēja koku zaros.
2. ligzdā, kad Ozols apklusa (laikam negribot sabiedēt?) un nometās viņas priekšā guļus, viņa vairākkārt uzkāpa Ozolam uz knābja, un paskrubināja ar knābi viņam galvu, vai sūnas ļoti tuvu viņam - tas likās tā stipri daudzsološi no viņas puses,
3. meitene iezīmēja ligzdas malu,
4.jā, spalvas uz muguras bija piepaceltas, interesanti, ko tas nozīmē, vai satraukumu, patiku (tā jau gribētos ļoti)...

.