Ļoti interesants stāsts un pieredze no mana skolotāja
Māra Kundziņa putnu fotogrāfēšanas Engures ezerā.
https://www.facebook.com/maris.kundzins.7?fref=nf
Ceru, jums patiks izlasīt no sākuma līdz galam.
MĀCĪBA
Vienmēr esmu gribējis fotografēt ne tikai ainavas un puķītes bet arī dzīvniekus. Tas prasa daudz laika, un nekad nebija sanācis atrauties no pārējiem darbiem. Beidzot pienākusi reize sadūšoties. Albumā “Latvijas ezeri” jābūt bildēm kurās redzami putni. Tas nozīmē ķerties pie darba kurā man vēl nav īpašas pieredzes. Biju daudzkārt redzējis dažādos ārzemju izdevumos brīnišķīgas putnu fotogrāfijas, ar zinām skaudību domājis ka tā nu gan ir aizraujoša nodarbošanās. Putni ir tik skaisti un interesanti! Vienreiz taču jāsāk arī pašam doties meklēt laimi šajās fotomedībās. Radusies reāla nepieciešamība.
Nevarēju iedomāties labāku vietu šādam pasākumam kā Engures ezeru. Tur atrodas ornitologu pētījumu bāze. Pie kam daži no viņiem ir mani studiju biedri. Varētu cerēt uz viņu palīdzību. Institūtā ornitologu grupai ir telpas tajā pašā Kaķu mājā kurā arī es strādāju. Protams, ka bijām savstarpēji pazīstami. Sarunāju ka man tiks parādīta labvēlība.
Ornitologi Engures ezerā iekārtojušies ļoti romantiski. Pētījumu bāze ir peldoša. Māja novietota uz pontoniem, un pa vidu tai izdurta caurule enkuram. Ap šo asi māja grozās uz visām pusēm atkarībā no vēja virziena. Var gadīties ka, aizejot gulēt, galva ir pret ziemeļiem, bet pamostoties, pret dienvidiem. Gulēšanai paredzētajā telpā ir koka lāvas. Saimniecības vajadzībām iekārtota maza virtuvīte. Kad no mājas iziet ārā, tad ir kā Venēcijā. Sausām kājām tālu nevar tikt. Visa satiksme notiek ar laivām, kuras ir pēc formas specifiskas Engures ezeram. Vietējie tās sauc par “pēlīšiem”. Tā kā ezers ir sekls un bieži jālaužas cauri niedrājiem, nākas stumties kājās stāvot. Līdz ar to laivām ir plakani dibeni un tās ir šauras.
Sezonas laikā darbs te notiek cauru dienu. Nākas meklēt putnu ligzdas lai varētu apgredzenot mazuļus kad tie izšķīlušies. Mans studiju biedrs Jānis Vīksna veic fundamentālu pētījumu par lielā ķīra migrācijām. Šī, kolonijās ligzdojošā kaiju suga, ezerā ir sevišķi lielā skaitā. Te strādā arī Jānis Baltvilks, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā dzejnieks. Diezgan smagais darbs cilvēkus padarījis mazliet paskarbus. Par ēdamo un kārtību saimniecībā rūpējas gādīga saimniecīte – jauka meitene, kura pieteikusies darbam pa vasaru. Viņa rūpīgi seko lai visi būtu apkopti un paēduši. Jūtos mazliet neērti, jo patiesībā esmu zināmā mērā traucēklis. Te taču nav nekāda viesnīca. Neko darīt, neba atpūsties te esmu ieradies. Mani kolēģi gluži labi saprot ka arī dabas fotogrāfija ir darbs.
Protams, ka interese ir par dažādām putnu sugām, bet jāsāk ar kaut ko vienu. Biju iecerējis vispirms nofotografēt cekula dūkuri pie ligzdas. Tas ir putns kurš varētu bildē izskatīties pievilcīgs savu rūsgano cekulu un smailā knābja dēļ. Ligzdas ir peldošas ūdens augu kaudzītes. Līdz ar to ūdens līmeņa svārstības nerada problēmas. Lai dūkuri šajā niedru un meldru biezoknī nofotografētu, man ir jāpiekļūst pietiekami tuvu ligzdai. Tas nozīmē, ka jābūvē slēpnis. Protams, ka arī slēpnim šajā slīkšņā jābūt peldošam. Biju to visu paredzējis. Liela piepūsta automašīnas kamera spēja manu svaru noturēt virs ūdens. Lai kļūtu “neredzams”, uz kameras uzliku mazu no telts audekla izveidotu konusu, kuru nomaskēju ar niedrēm. Vienīgais lodziņš bija caurums pa kuru izbāzt objektīvu. Sēdēšanai der pāri peldošajam gumijas ripulim uzlikts neliels dēlītis. Kājas tad, protams, atrodas ūdenī, un nākas lietot garos gumijas zābakus. Kad konstrukcija bija gatava, to vajadzēja nogādāt vietā, kur bija nolūkota piemērota ligzda. Taču nevar šādu būdu uzreiz likt tiešā ligzdas tuvumā. Uzkrāvām visu uz “pēlīša” un kāds kolēģis palīdzēja novietot slēpni drošā attālumā lai putns nesatraucas un pierod. Tagad vajadzēja doties prom un atstāt visu mierā pāris dienas. Tad varēja uzdrīkstēties pārvietot slēpni nedaudz tuvāk. Atkal jāgaida. Beidzot slēpnis atradās fotografēšanai pietiekami tuvu ligzdai. Tuvojās diena kad vajadzēs iekārtoties darbam.
Jo tuvāk šis brīdis nāca, jo lielāks kļuva mans satraukums. Vai tiešām izdosies pašam beidzot iegūt skaistā putna attēlu? Vai viņš vispār ļausies ka to fotografē? Vai spēšu nosēdēt daudzas stundas slēpnī nekustīgi? Visi šie jautājumi radīja kaut ko līdzīgu lampu drudzim. Pirms liktenīgās dienas pat nevarēju mierīgi iemigt. Piecēlos agri. Padzirdējusi kustību, no sava kakta izlīda saimniecīte un, vēl samiegojusies, solīja tūlīt uztaisīt man brokastis. Ak, šī labā, gādīgā dvēselīte! Viņa, protams, zināja kādā pasākumā dodos. Man iekšpusē visu no satraukuma bija sažņaugušas spazmas. Kāda nu tur ēšana! Pateicos saimniecītei un gāju modināt Jāni Vīksnu, jo viņš bija solījies mani aizvest līdz slēpnim. Jānis, atšķirībā no manis, raudzījās uz šādiem pasākumiem vēsā mierā. Būdams rutinēts ornitologs, viņš nespēja saprast par ko būtu jāsatraucas. Patupēsi slēpnī, nofotografēsi. Kas tur sevišķs? Parasts darbs.
Tuvojoties slēpnim, mans vēders sāka izdot muzikālas skaņas. Velna milti! Varbūt vajadzēja tomēr paklausīt saimniecīti un kaut ko ieēst. Ja nu es slēpnī tā muzicēšu, tad viss pasākums ir apdraudēts. Doties atpakaļ bija par vēlu. Kad laiva tuvojās niedrājam, gaisā pacēlās kaiju kolonijas iemītnieki. Simtiem kaiju, satraukti klaigājot, riņķoja kā balts mākonis virs savām ligzdu vietām. Parādījies ienaidnieks! Ko mans dūkuris dara? Vairāk kā skaidrs, ka tas arī ligzdu atstājis un nozudis drošībā. Viss bija sen jau pierasts Jānim, bet ne man. Šis putnu satraukums bija vērojams katru reizi kad braucu pārvietot slēpni, bet tagad tas man šķita kaut kāpēc īpašs.
Ielīst šaurajā slēpnī nemaz nebija viegli. Laiva šūpojās, slēpnis svārstījās uz visām pusēm. Beidzot Jānis bija mani iepakojis un solījās pēcpusdienā atbraukt pakaļ. Putnu kolonijā pamazām iestājās miers. Arī sev visu laiku atkārtoju vārdu “miers, miers, miers…” Vēders laimīgā kārtā apklusa. Sāku iejusties putnu fotogrāfa lomā. Redzēt varēju vienīgi to ko rāda skatumeklētāja lodziņš. Pārējo varēja uztvert ar ausīm. Gluži negaidīti tieši ausīm nāca pārbaudījums. Putni bija tiktāl pieraduši pie slēpņa, ka, šķiet, nepievērsa tam īpašu vērību. Tas bija tieši tas kas man vajadzīgs. Nu kāds ķīris nosēdās uz slēpņa smailes un sāka ķērkt man tieši pie ausīm. Nekad nebiju domājis ka putna ķērcienam ir tik daudz decibelu. Ķērcieni bija šausmīgi skaļi, bet kā lai pasaku lai izbeidz! Virs manas galvas telts audums bija nedaudz ieliecies vietā kur atradās ķīra kājas. Ar pirkstu pakutināju, cerībā ka putns aizlaidīsies, bet nekā. Ķīris patirināja kāju un turpināja brēkt. Izkliedzis savu sakāmo, viņš beidzot pazuda. Likās, ka ausīs tagad iestājies negatīvais spiediens. Cik patīkams var būt klusums! Pievērsos skatam ko varēju redzēt pa savu vienīgo lodziņu. Nekas interesants tur patiesībā nebija vērojams. Dūkuriem ir paradums piesegt ar augu fragmentiem olas, kad tie atstāj ligzdu. Tā olas tiek maskētas no plēsīgo putnu iekāres. Mans dūkuris nebija izņēmums. Vienīgais ko redzēju bija tumša kaudzīte.
Teltī pamazām kļuva arvien karstāks. Visapkārt taču blīvs audums. Nezin pa kurieni bija iekļuvusi lapsene. Tā mana deguna priekšā sāka gaisā dejot piruetes, strauji šaudoties kā svārsts no vienas puses uz otru. Bzz…bzz… Viņa acīm redzot centās saprast kas es tāds. Neuzdrīkstējos pakustēties lai kukaini nesaniknotu. Gan viņam pietiks saprāta izlemt ko darīt. Beidzot, zaudējusi interesi par mani, lapsene vēlējās atkal izkļūt ārā, bet bija aizmirsusi vietu pa kuru šeit iekļuva. Nu tā rāpoja pa sienām līdz nosēdās uz fotoaparāta un sāka iepazīties ar tā konstrukciju. Ļoti patīkami! Tagad ne visai vēlējos tuvoties skatumeklētāja lodziņam. Kur, ellē, te lapsene var gadīties šajā slīkšņā! Vai daudz mēs zinām par motīviem kas vada dzīvo būtņu uzvedību? Lapsene, vairākkārt veikusi ceļojumu ap kameras korpusu, pārgāja uz objektīvu. No turienes ved vienīgais ceļš uz ārpasauli. Lapsenes jutekļi nemaldīgi uztvēra gaisa plūsmu. Atā, atā… Beidzot, šķiet, varu pievērst uzmanību tam dēļ kā atrodos šeit. Karstums ar katru brīdi kļuva grūtāk panesams. No dūkura joprojām ne vēsts. Vai tad viņš nemaz nepienāks pie ligzdas turpināt perēt? Nu jau labu brīdi te viss mierīgi, un putnam vajadzētu atgriezties.
Notikumi sāka risināties ne tā kā biju gaidījis. Ligzdā kaut kas sakustējās. Mitro augu pārsegs pašķīrās un parādījās maza galviņa. Izšķīlies mazulis! Pats no sevis, bez pieaugušā putna klātbūtnes. Šī bija īpaši karsta vasara. Augu fragmenti, kuri pārklāja olas, trūdēja. Siltumā te viss notika kā inkubatorā. Vai dūkura mamma zināja kā tādos apstākļos jārīkojas? Tad jau drīz vajadzētu šķilties arī pārējiem, un vecāki taču nevar atstāt tos neaprūpētus. Raudzījos savā mazajā lodziņā, gaidīdams kas notiks. Tālākais notika ne pēc scenārija. Uz slēpņa smailes atkal uzsēdās ķīris. Viņš kaut ko bija pamanījis. Pret savas sugas pēcnācējiem ķīri parasti izturas ar paternitāti. Domāju, ka tagad varbūt mazulis izraisījis kaijai šādas jūtas, jo tā nolaidās uz ligzdas. Varbūt parūpēsies par tikko pasaulē ienākušo mazuli? Šausmas! Ķīris cirta ar knābi mazajam pa galvu. Parādījās kaut kas sārts un mazais saļima. Man acu priekšā notiek slepkavība! Pilnīgi aizmirsis par fotografēšanu, ļāvos emocijām. Nedrīkst pieļaut šādu pārestību, mazo taču vajag glābt! Sāku kliegt. Kaija, būdama pārliecināta, ka te neviena nav, gatavojās mazo piebeigt. To es nespēju noskatīties. Atrāvu vaļā slēpņa ieeju un nodevu sevi aplūkošanai. Ķīris, protams, izkliegdams trauksmes signālus, vienā mirklī bija gaisā. Nu arī kolonijā sākās satraukums. Parādījies ienaidnieks. Apstulbis, jutos kā kļuvis putniem par apsmieklu. Nevaru taču te šādā veidā tupēt līdz pēcpusdienai. Vienīgais ko varu darīt ir atkal iepogāties slēpnī un lai tad notiek kas notikdams. Labu brīdi apkārt valdīja brēka. Taču ienaidnieks bija nozudis. Viens pēc otra putni apklusa, būdami atgriezušies savās ligzdās. Kas ar manu mazulīti? Trīcoša galviņa pamazām slējās augšup. Dzīvs! Atskanēja žēli pīkstieni. Ko es varu darīt? Biju emociju varā un apzinājos savu bezspēcību.
Laiks vilkās. Tad pēkšņi saklausīju kaut kur tālumā pazīstamo “kvorr”. Tā ir dūkura balss. Pēc brīža šis signāls bija dzirdams jau tuvāk. Kas tagad notiks? Elpa aizrāvās kad skatumeklētājā parādījās dūkura mamma. Šķiet, ka tā bija sadzirdējusi savu mazo, un, pārvarēdama bailes, tagad ieradās pēc viņa. Dūkuri mēdz mazuļus nēsāt uz muguras. Tad palaikam ezeros redz tos peldam kā mazus kuģīšus ar pasažieriem. Man acu priekšā viss notika negaidīti ātri. Mazais bija mammai uz muguras starp spārniem. Nekāda uzkavēšanās. Starp niedrēm vēl pavīdēja maza sārta galviņa. Tas bija satriecoši. Mātes instinkts, viens no lielākajiem spēkiem dabā, bija licis pārvarēt bailes, glābjot savu bērnu. Ne mūžam nebūtu domājis ka pirmā reize putnu fotografēšanā beigsies tik dramatiski. Neviena kadra. Juzdamies galīgi satriekts no pārdzīvotā, tikai tagad aptvēru ka esmu faktiski profesionāli izgāzies. Ne-vie-na kadra… Man taču vajadzēja to visu fotografēt. Ko es, muļķis, darīju!
Noteiktajā laikā atbrauca Jānis. Izstāstīju viņam kas noticis. Pirmkārt, viņš domāja ka laikam esmu slims. Tā nevarot būt. Otrkārt, saņēmu pamatīgu nosodījumu. “Vai tu esi biologs, jeb kaut kāds pilsētnieks? “ Jānis mani kaunināja. Dabas fotogrāfs nedrīkst iejaukties notikumos lai kas arī nenonotiktu. Daba pati zina ko dara. Ja dzīvnieki viens otru ēd, tad tā arī jābūt. Biju galīgi saplacis. Es taču to visu it kā zināju. Biju dabūjis smagu mācību.
Bāzē saimniecīte ar nepacietību gaidīja. “Nu, kā?” “Nekā”. Viss tālākais notika pareizi. Centos uzvesties kā dabas fotogrāfam pienākas. Albumam nepieciešamais minimums bija padarīts. Tas, ko biju paredzējis paveikt šeit, putnu paradīzē - Engures ezerā. Priekšā vēl citi darbi.