Māris labi "norūca".
Daba ir daba. Katrs cīnās par savu vietu tajā. Arī cilvēks. Ēd dzīvo dabu. Augošo dabu. Katrs pēc savas gaumes, klimatiskajām iespējām, vēsturiskajām un ģimeniskajām tradīcijām utt. Aizstāv savu teritoriju un rūpējas par savu saimi. Tiesa, cilvēks, atšķirībā no dzīvnieka, mēdz palikt stipri par daudz negausīgs.
Bet atgriežoties pie putniem, todien, kad Durberts ligzdā spēlējās ar stārķa kāju, man ienāca prātā, ja būtu tās ligzdas tuvāk...būtu pilnīgi iespējams, ka ... Nu ja.
Un rotaļlietām, ja tās stipri mīl, ir dvēseles! Pilnīgi noteikti ir. Burtiski pāris dienas atpakaļ, man uznāca skumjas un nepārvarama vēlme apskaut savu lielo, brūno zāģu skaidu Mišku, kas kur tie gadi, ka jau ir citos rotaļu lāču medību laukos... Ar vienu sirds kaktiņu joprojām nespēju piedot sev, ka piekāpos un ļāvu Miškam "iet", jo viņš bija patiesi nomīlēts līdz pēdējai skaidai
