Meklējot dumpjus, uzgāju arī dzeju - filosofiju

(
Māri, paldies, ka iedrošināji uz šo smaidiņu, man viņš sen patīk)
Tas saistās ar mūsu sarunām, ka mēs cilvēciskojam vērojamos putnus (lai gan manās jau pieminētās saitēs "putnoja" cilvēkus, piem., kaulainus, nesamērīga un lempīga auguma, vai mazkustīgus, dzīves "sistus" cilvēkus salīdzināja ar dumpi, YouTubē bija pat video ar "dumpja dejām", kur sieviete bronzīgos šortos dejoja līdzīgi tam). Un ne tikai ārēji, bet izvēršam veselu filosofiju, simbolizējot lielas idejas ar dažādiem putniem.
Ja mums nebūtu bijis šīs tiešraides, varbūt es arī domātu par dumpi tā, kā šajā dzejā. Baltkrievijā lielais dumpis ir sarkanajā grāmatā, Krievijā arī esot reti un teritoriāli ne visur sastopams, gan jau viņš tiek vērots lielākoties tikai no attāluma un tad nav brīnums, ka neziņas apgabali aizpildās ar priekšstatiem no cilvēku apziņas, kāda tad tā dzīve varētu būt tādos apstākļos.
Tad nu es lasīju to dzeju un "ķēru kļūdas" dumpja cilvēciskojumā

t.i., centos apzināt, ko es redzu savādāk pēc mūsu īsās, bet bagātīgās pazīšanās ar lielo dumpi.
Nu jā, saprotu, ka dzejai nav jāmeklē racionāli pamatojumi - tās ir mirkļa noskaņu uzliesmojumi dzejnieka dvēselē. Viņš jau raksta par sevi, dumpis tikai asociāciju izraisītājs. Bet asociācijas mainās no iepazīšanas tuvāk.