Vakardien notika šīs sezonas pēdējais melno stārķu ligzdu meklēšanas brauciens. Braucienu uzsākām, tiekoties ar Viesturu Valdi Dreimani, kurš mums atrādīja savas divas atrastās ligzdas. Ornitologs M.Strazds tās vērtēja kā plēšputnu ligzdas, kuras ir nepieciešams pārbaudīt pavasarī, lai secinātu, kurš tad ir īstais ligzdu saimnieks un kā tās attiecīgi aizsargāt. Kā mēs savā starpā smejoties spriedām – pārmaiņas pēc nevis meklēt pašiem, bet tapt pievestiem ar džipu pie ligzdām – bija patīkama pārmaiņa pēc pēdējās ekspedīcijās nostaigātajiem kilometriem
Pēc braucieniem tikām apbalvoti ar V.V.Dreimaņa paša izdotajām abām grāmatām “Brīnišķīgais mežs. Medniekstāsti” pirmo un otro sējumu, kas bija lieliska dāvana
Tālāk mēs devāmies uz Kandavas pusi, kur bija zināmas vismaz 4 bijušās melno stārķu ligzdu atliekas un pēdējā ligzdošanas vieta nav zināma. Tā nu mūsu mērķis bija pārmeklēt šo rajonu un to atrast. Pastaiga vijās pa izcili skaistu mežu, kurā mijās skujkoki ar ekselentiem ozoliem. Brauciena organizētāja šo mežu ar smaidu nosauca par mežu, kurā dzīvo rūķīši – tieši tik mīlīgs, caurejams un patīkams tas bija. Tikmēr viena mūsu ekspedīcijas dalībniece nolēma pagaidīt mūs meža ārpusē un neviltots bija mūsu prieks, kad viņa, soļojot ārā no meža, uzskrēja virsū pirmajai atrastajai ligzdai. Būtībā tas arī bija labākais mūsu tās dienas atradums, jo, ar kāru aci pārskatot vienu skaisto ozolu zarus pēc otra, mūsu meklējumi tomēr nevainagojās ar sekmēm un vajadzīgo melnā stārķa ligzdu tā arī neizdevās saspat. Lai arī mēs tapām mierināti, ka kaut kur ir arī skaistāki koki acīmredzot, tomēr vēlme nosargāt no šo skaisto jaukto ozolu un skujkoku mežu bija lielāka par šo mierinājumu. Pa ceļam mēs kādā staklē atradām vēl kāda plēšputna ligzdu un mēs patiesi ceram, ka pavasarī vienā vai otrā iemitināsies vismaz kāds mazais ērglis.
Tālāk devāmies uz Rojas pusi, kur Mārim Strazdam bija ienākušas ziņas par divām pārbaudāmām ligzdām, kas iespējams varētu būt melnā stārķa ligzdas. Aizbraucot uz vietas un sākot meklēt pirmo atzīmēto puntku – neatradām neko. Visticamāk tādēļ, ka iezīmētais punkts bijis neprecīzs un mūsu pieredze liecināja, ka neprecizitātes gadījumā kļūda var būt pat 5 km attālumā – tāpēc atmetām meklējumiem ar roku un devāmies pie otrās pārbaudāmās ligzdas.
Piebraucot pie tās – woalā! Secinājām, cik gan viegli ir būt par vēlu... Jo mūs sagaidīja skaists, tikko nokopts un vēl pēc stresā mirušiem kokiem smaržojošs izcirtums. Atradām arī tieši to konkrēto priedi, kurā meklējamā ligzda bija bijusi un ar skumjām izskaitījām, ka konkrētā koka vecums bija 101 gads. Tikpat skumji secinājām, ka šim kokam pēc likuma bija jābūt atstātam – ar visu ligzdu. Praksē tomēr redzējām, ka skaisti iepakots likums arī šai gadījumā ir tikai sausi burti, jo – kurš tad ies ņemties, lai pierādītu, ka tur bija ligzda un ka tieši to koku vajadzēja atstāt kā mājas kādam... Kurš vispār mūsdienās būs tas, kas iestāsies par putniem un kļūs par to mājvietu advokātu? Kā tas pie mūsdienu veiktajām politiskajām izvēlēm un valsts prioritātēm ir vispār iespējams? Ar rūgtumu sirdī par to, cik viegli ir būt par vēlu, šīs sezonas ligzdu meklējumus arī beidzām.
Sausais atlikums –pa šo un iepriekšējo sezonu (t.i., no 2017.gada rudeņa) kopā braucot un meklējot, esam atraduši pavisam 8 melno stārķu ligzdas. Tikmēr braucienu dalībnieki ir palikuši drūmās pārdomās, vai 8 atrastas ligzdas un kopā 2 nokavētas ligzdas ir labākais, ko mēs kā sabiedrība esam varējuši izdarīt?
Paldies mājās palicējiem par līdzijušanu un īkšķu turēšanu! Uz tikšanos nākamajā sezonā!
Ar bildēm šeit -
https://www.facebook.com/DzivibasLidoju ... __tn__=K-R