Vērotāja wrote:
Saudzējot mežus, izmantot zirgus smagam darbam?!.... nez vai šī autora doma man liekas pieņemama.
Pasaule virzās uz to, lai aizliegtu zirgus izmantot pajūgu vešanai, bet te ar zirgiem tiek aizstāta smagā tehnika.
Izlasīju tik vienu nodaļu, bet man neradās nekādas šaubas, ka no autora puses ar attieksmi pret dzīvniekiem ir viss kārtībā. Pārrakstu šīs grāmatas pēdējās nodaļas daļu, lai nedaudz ievestu tai saudzīguma idejā, ko tur sajutu.
Domāju, ka kādā no nodaļām ir skaidrāk noargumentēts, kādēļ zirgi, bet ne makgraiveri. Un kas galvenais - šeit iet runa nevis par mežistrādi, bet meža saudzēšanu un saudzīgu izlases koku izvešanu, lai nekaitētu pārējiem kokiem (kaut kādu iemeslu dēļ, ko es vēl neesmu izlasījusi, bet nojaušu)
Aplūkojot cilvēku un dzīvnieku kopdzīves vēsturi, redzam, ka pēdējos iezīmējas pozitīva tendence. Kaut gan joprojām dzīvnieki tiek turēti milzu fermās, ar tiem veic eksperimentus un tos izmanto citos veidos, ar dzīvniekiem pašiem nemaz nerēķinoties, tomēr mēs arvien vairāk atzīstam, ka četrkājainajiem biedriem piemīt emocijas un viņiem ir arī tiesības. Vācijā 1990.gadā stājās spēkā likums par dzīvnieka tiesiskā stāvokļa uzlabošanu civiltiesībās, kura mērķis ir panākt, lai pret dzīvniekiem vairs neizturētos kā pret lietām. Arvien vairāk ļaužu uzturā neizmanto gaļu vai iepērkoties veic saprātīgu izvēli, lai dzīvniekiem nebūtu jācieš mokas. Manuprāt, tā ir ļoti laba tendence, jo laika gaitā ir noskaidrots, ka dzīvnieki daudzās jomās jūt līdzīgi kā cilvēki. Tas attiecas ne tikai uz mums tuvajiem zīdītājiem, bet arī uz kukaiņiem, piemēram, augļu mušiņām. Pētnieki Kalifornijā noskaidroja, ka pat šie sīciņie dzīvnieciņi sapņo. Just līdzi mušām? Tik tālu cilvēki vēl nav nonākuši, un, pat, ja būtu, līdz meža emociju sapratnei mums vēl ejams tāls ceļš, jo mušas un kokus cilvēka galvā nodala nepārvarama siena. Lielajiem augiem nav smadzeņu, tie kustas ļoti lēni, kokus interesē pavisam kas cits, un tie izdzīvo savas dienas ārkārtīgi lēnā tempā. Nav nekāds brīnums, ka ikviens skolas bērns zina: augi ir dzīvas būtnes, taču pret kokiem parasti izturas kā pret lietām, Kad krāsnī jautri sprēgā degoša pagale, atcerieties, ka tā ir kāda dižskābarža vai ozola mirstīgās atliekas, ko pašlaik aprij uguns. Vai arī šīs grāmatas papīrs - tas ir īpaši šim nolūkam nogāztas un (un tādējādi nogalinātas) egles vai bērza miesa. Jūs domājat, tas ir pārspīlējums? Manuprāt, ne, ja atsaucam atmiņā visu, ko uzzinājām iepriekšējās nodaļās. Varam vilkt paralēles ar šnicelēm un cūkām. Mēs izmantojam dzīvas būtnes saviem mērķiem, un tās mūsu dēļ tiek nogalinātas - un nevajag izlikties, ka tas mūs neskar. Tomēr rodas jautājums: vai mūsu rīcība patiešām ir nosodāma? Galu galā mēs arī esam dabas daļa un mūsu ķermeņa uzbūve ir tāda, ka spējam izdzīvot vienīgi ar citu sugu organiskās vielas palīdzību. Šī nepieciešamība ir raksturīga visiem dzīvniekiem, arī cilvēkiem. Tikai būtu jāsaprot, vai neņemam no meža ekosistēmas vairāk, nekā mums ir nepieciešams, un vai nesagādājam kokiem liekas ciešanas, kā tas notiek, izmantojot dzīvniekus. Ar koksnes izmantošanu viss ir kārtībā, ja vien kokiem atļauj dzīvot atbilstoši to sociālajām vajadzībām, augt īstā meža klimatā, nesabojātā augsnē un nodot savas zināšanas nākamajām paaudzēm. Vismaz daļai koku vajadzētu ļaut cienīgi piedzīvot lielu vecumu un beigās nomirt dabīgā nāvē. Analogs bioloģiskajai lauksaimniecībai pārtikas produktu ražošanā ir mežu apsaimniekošanas veids, kurā koki tiek cirsti izlases veidā. Mežā ir cieši sajaukti dažāda vecuma un garuma koki, jo koku bērni uzaug zem savām mātēm. Vienā vai citā vietā tiek saudzīgi nozāģēts koks, ko zirgi aizvelk līdz tuvākajam ceļam. Lai tiktu ņemtas vērā arī veco koku tiesības, pieci līdz desmit procenti platības tiek pasludināti par aizsargājamu teritoriju. Koksni, kas iegūta šādos mežos, kur ievērotas koku "labturības" prasības, var izmantot nešauboties. Diemžēl praksē Viduseiropā 95 procentos gadījumu izskatās pavisam citādi un arvien vairāk tiek strādāts ar pašu smagāko tehniku monotonās plantācijās. Nespeciālisti, liekot lietā intuīciju, nereti labāk par mežziņiem saprot, ka pastāvošā sistēma ir jāmaina. Arvien biežāk nespeciālisti iejaucas mežu apsaimniekošanā un cīņā ar iestādēm panāk, ka tiek pieņemti stingrāki apkārtējās vides standarti. Piemēram, "Kēnigsdorfas meža draugi" netālu no Ķelnes mediācijas procesā starp mežniecību un ministriju panāca, ka vairs nedrīkst izmantot smago tehniku un cirst vecus lapu kokus. Šveicē ir vesels kantons, kas rūpējas par to, lai visiem zalajiem augiem būtu sugai piemēroti dzīves apstākļi. Vācijas konstitūcijā ir sacīts, ka "apejoties ar dzīvniekiem, augiem un citiem organismiem, nedrīkst aizskart radības cieņu". Piemēram, puķu plūkšana ceļmalās bez saprātīga iemesla nav pieļaujama. Šāds skatījums gan starptautiskajā mērogā ir izsaucis zināmu neizpratni, tomēr es visnotaļ apsveicu morālo robežu nojaukšanu starp dzīvniekiem un augiem. (..)
Pēteris Vollebēns "Koku slepenā dzīve", 215. - 217.lpp.
