Paldies,
lianaliesma un
Maz-ko-zinu par sarunu. Lasīju un analizēju sevi. Es vispār esmu politiski un sabiedriski pasīva un īsti nezinu, kāpēc. Ilustrācijai šodienas "sacelšanās" un tās likvidēšana. Ierakstīju FB:
"2015. gada sākumā par šo koku zāģēšanu notika publiskā apspriešana.." Te ir ziņojums par rezultātiem:
http://www.rpbv.lv/uploads/lemumi/ZINOJ ... ulv_bn.pdf
Es pati vainīga, nezināju. Un varbūt man arī nebūtu viedokļa. Bet ziņojumā redzams, ka NEVIENS no mērķauditorijas nav iesniedzis viedokli.
2.1.iedzīvotāji, kas dzīvo tiešās ieceres apkaimes tuvumā; 2.2.iedzīvotāji no dažādām Rīgas apkaimēm /Latvijas novadiem
Vai neviens nezināja par apspriešanu? Varbūt zināja un un piekrita, un viss ir pareizi? Tomēr interesanti, kuri koki tie ir? Lai var atvadīties.. Vai kādam ir shēma vai foto?
http://www.delfi.lv/majadarzs/aktuali/b ... d=46945613
Pēc tam atradu planšeti
http://www.rpbv.lv/uploads/sabiedriska_ ... ulv_bn.pdf apskatīju kokus, izlasīju vienīgo komentāru, kas bija zem paziņojuma, bet viedokļa godā nebija ticis.
Rakstīja Kristīne Delle (nav pārbaudīts), 23. Marts 2015 - 13:58
Ozolu (planšetē nr.11.) lūdzu atstāt.
1.Ozols labi iederas no ainaviskā viedokļa. Pret Smilšu ielu visi koki kopā veido parka zaļo formas apjomu.
2. Veselīgi sānu zari.
3. Var veidot vainagu. (noīsināt pārkari)
4. Bastejkalna pakājē lielie koki tieši nostiprina Bastejkalnu nevis veicina eroziju.
5. Ozols lēni augošs koks. Šim ozolam perspektīvē izaugs kompakts mazais vainags, kas ideāli papildinās kļavu un citu koku stādījumu izskatu un kopējo ekosistēmu.
Lūdzu ņemt vērā manu ieteikumu un ozolu nezāģēt.
Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente Gleznotāja Kristīne Delle
... un izdzēsu to savu ierakstu. Domāju - pret ko es uzreiz tā sacēlos? Pret to, ka kokus nevajadzīgi cirtīs? Pret to, ka slikti izziņots? Bet es taču nezinu, vajadzīgi vai nevajadzīgi, nezinu, bija vai nebija planšetes.. Kāpēc uzreiz iedomājos to aizdomīgi slikto? Jo līdz manim tas nebija nonācis. Laikam faktiski biju neapmierināta ar sevi. Manī rūga nesenā nodevība un tas, ka es attaisnoju sevi.
Kad tas notika manas dzīvesvietas tuvumā, par to vēstīja liels informatīvs plakāts. Kad izbūros tam cauri, gribējās uzskatei apsiet katram kokam lentīti, lai cilvēki saprot, ka tieši par vai pret šo koku var iestāties. Lai tieši pielec, pat ja viņi nejūt vajadzību izteikties, ja viņiem ir vienalga. Bet lai zina un tad dara, kā grib. Rezultātā bija tikai pāris viedokļu (un tas ir vairāk nekā Bastejkalnam).
Mana viedokļa nebija, jo tās visas bija papeles un, lai cik man to koku bija žēl un lai kā es jūsmoju par varenajiem stumbriem (nozāģētiem varēja redzēt, ka visi bija veseli), sapratu arī pretargumentus: alerģija, atbildība vētras gadījumos, politiskā cīņa ar papelēm.
Viena no tām auga man loga priekšā, vētras laikā varēju rokrokā sasveicināties. Vasarā kalpoja kā zaļš aizkars un saulessargs, tikai brīvo debesu stūrītis ar katru gadu saruka. Es biju mājās, kad to zāģēja. Jutos kā nodevēja. Tagad ir ziema un man jāpārvar iekšējs slieksnis, lai sev atzītos, ka ainava aiz loga ir patīkamāka. Tikai zīlītes tālāk un vārna vairs nesēdēs vakaros.
Tie, kas tās nesatika, nekad arī neatcerēsies kā bija, kā arī es pieradu pie četriem caurumiem pēc pirmajiem izcirstajiem eksemplāriem pirms gadiem 10.
Gluži kā ar cilvēkiem un ar visu, kas nāk un iet un ir jāpieņem. Viedi esot nesatraukties par nebūtiskām lietām un pasaules kārtību, ko nevar mainīt (un dod, Dievs, to atšķirt no tā, ko spēj mainīt!), no vienas puses... bet no otras puses, tieši par tām spējām - mēs esot inerta (traumēta, verdziska) sabiedrība, kas visu pacieš.
Kā nāk tā atšķiršana - tie gadījumi, kad vajag iestāties?
Mēs šeit 115.lapā jau runājām par līdzīgu "kā un kad":
lianaliesma wrote:Laikam tiešām
jāiejaucas tad, kad NEVARI NEIEJAUKTIES.
un kamēr tā stāvokļa nav, varbūt neļaut sevi paķert līdzi... sak, ja vari neiejaukties, tad tas nav tavs cīņas ceļš... vai varbūt esi to pāraudzis... vai varbūt vēl neesi izaudzis, nobriedis, sapratis un tev vēl ir jāpilnveidojas vai jāizsāp..