Papildus informācija
https://lv.wikipedia.org/wiki/Mednis
http://www.putni.lv/teturo.htm
http://www.videsvestis.lv/dizputna-medna-izdzivosanai/
Būtiskākā medņu dzīves cikla sastāvdaļa ir
riests – vieta, kurā ik gadu pulcējas medņu gaiļi un vistas, lai pārotos. Medņi riesto skrajās, vecās priežu audzēs purvu malās. Purvi medņiem tīkami tāpēc, ka tur mazāk rosās cilvēki, nav tālu jāmeklē iecienītākā barība – spilves un mellenes. Medņu gaiļu teritorijas ap riestu reti kad ir lielākas par 10 ha, un tās izvietotas līdzīgi kā sagrieztas tortes gabaliņi. Katrs gailis kareivīgi sargā savu nelielo teritoriju, kas nav lielāka par pushektāru.
Pieaugušie medņu gaiļi dzīvo kā vientuļnieki un visu mūžu cenšas saglabāt vienu riesta teritoriju. Viengadīgie un nepieaugušie gaiļi līdz trīs gadu vecumam vēl tikai cīnās par savu riesta vietu, tāpēc nav teritoriāli ierobežoti un sezonas laikā var apmeklēt vairākus riestus.
Riesta rituāls notiek pavasaros un tas ir unikāls tikai šai sugai. Riesta laikā tēviņš izpilda savu kluso dziesmu, kas sastāv no "knipelēšanas" un "strīķēšanas" (putnu balsu ieraksti atrodami tīmeklī
http://www.putni.lv) . Tad, kad mednis strīķē, tam aizkrīt dzirde, tāpēc putns neko nedzird, un šo trīs sekundes īso brīdi mednieki un putnu vērotāji izmanto, lai ar lēcienu pielavītos putnam par kādu metru tuvāk. Medņa dziesma ir klusa, dzirdama vien 200 m attālumā, tā nav nekāda rubeņu rubināšana, kas dzirdama kilometriem tālu.
Kad sākas pārošanās laiks, mātītes riestus novēro no kokiem, laiku pa laikam izdod dobju skaņu, tā saukto kvokšķi, kas spēcīgi stimulē tēviņu aktivitāti. Pamazām viņas pārvietojas uz zemākiem zariem, lai labāk novērtētu, kuru no riesta dalībniekiem izvēlēties. Katrs mātītes pārlidojums izraisa gaiļu riesta aktivitātes paaugstināšanos.
Medņu tēviņi turas viens no otra pa gabalu un visādi izrādās: strauji uzlido pāris metru augstumā un ar skaļu blarkšķi krīt zemē, uz kādu brīdi pieplok ar izplestiem spārniem sniegam. Turnīra laikā tēviņi ar ieskrējienu sitas ar krūtīm un klapē viens otru ar lielajiem spārniem, kā arī cenšas pretinieku sagrābt ar knābi aiz kakla vai galvas. Tad atkāpjas savā sektorā un sagaida mātīti.
Gailis, lencot vistu, visādi izrādās: iepleš un nolaiž spārnus tā, lai tie skar zemi, pagriežas ar sāniem pret vistu, izpleš un uz vistas pusi sašķiebj asti, demonstrē «bārdu» un balto sānu laukumu, riņķojot pa apli, cenšas izlikties milzīgs. Vista atbild, nostājoties gailim ceļā, ar krūtīm pieskaroties zemei, mazliet augšup paceltu asti un lejup nolaistiem spārniem, tā, lai būtu redzams gaišais plecu laukums.
Pēc pārošanās ap saullēktu vistas aizlido, taču netraucētās vietās riests turpinās vēl līdz plkst. 9–10 no rīta. Pēc tam, kad izmītās vistas atstājušas riestu, gaiļi turpina dziedāt aptuveni trīs četras nedēļas, bet vairs nelaižas zemē, neieņem riesta pozu un beigās var pat dziedāt ar nolaistu asti. Medņu riests ir izcila dabas izrāde, un ikviens cilvēks var būt laimīgs, ja kaut ko tādu piedzīvojis.
Vērotāj,ieliksi medņu tēmu un šo tad pārnes
Nez, kur to liks pēc riesta... 
Spalvas vien put!
