VELTĪJUMS GRINNELAM
Ennija un Grinnels mūžīgi mūžos
Autore:
Megan Fradley-Smith
31. marta rīts uzausa ar saldu solījumu: Ennijai, “sirds pusītei” no slavenā
Cal Falcons pāra, bija jādēj sava ļoti gaidītā trešā ola. Pēc cīņu, traumu un mīlas trijstūru piesātinātā perioda pāra “karstie” fani bija gatavi beidzot uzelpot. Es pamodos agri un ar kafijas krūzi rokās vēroju tiešraidi no
Campanile torņa savā klēpjdatorā. Es zināju, ka varu sagaidīt daudz ko. Kādā no Ennijas prombūtnes brīžiem ligzdā ielēca jaunule mātīte un aplūkoja olas, kamēr mēs, cilvēkveidīgie “surogātvecāki”, šausmās skatījāmies, aizturot elpu. Ennija un Grinnels tika redzēti cīnāmies ar lielajiem piekūniem iebrucējiem, demonstrējot savas bravūrīgās prasmes gaisa kaujās, kas ir raksturīgas lielajiem piekūniem. Par laimi ap pusdienlaiku Ennija bija atpakaļ un mierīgi gulēja uz savām oliņām. Nolēmu, ka varu droši paņemt ātru pauzi no vērošanas, un paveicu dažus darbiņus. Tikmēr
Cal Falcons pasaule izmainījās uz visiem laikiem.
Šokējošā notikumu pavērsienā Bērklijas pilsētiņas centrā
Cal Falcons iemīļotais patriarhs Grinnels tika atrasts miris. Es lasīju šīs ziņas ar pavērtu muti un sāpēs sažņaugtu sirdi, pilnīgi satriekta. Pēc tik daudziem kāpumiem un kritumiem, pēc ekspertu palīdzības saņemšanas no
Lindsay Wildlife oktobrī, pēc domājamās Ennijas bojāejas un sekojošās atgriešanās Grinnels bija pēkšņi zudis. Komentāri pāršalca
Cal Falcons sociālo mediju kanālus, kurus pārrauga ornitologu pāris Linna Šofīlda (
Lynn Schofield) un Šons Pītersons (
Sean Peterson). Visaptverošās skumjas bija teju sataustāmas, un mēs piedzīvojām vēl vienu triecienu ne tikai mūsu lolotajam lielo piekūnu pārim, bet arī mums visiem, kas viņus vēroja. Es jau iepriekš biju personīgi pieņēmusi lēmumu uzrakstīt jauku eseju par šiem diviem mīlas putniem, kuru gaitas vainagojās ar grandiozu kulmināciju, par to, kā viņu izturība var stiprināt mūsējo, kas sašķobījusies pēc šiem pandēmijas gadiem. Tā vietā man jāraksta piemiņas veltījums apbrīnojamajam lielajam piekūnam vārdā Grinnels – īstenam viņa sugas vēstniekam un piecu veiksmīgu perējumu tēvam.
Grinnels izšķīlās 2013. gadā Martinesas apvidū, Kalifornijā. Viņu un viņa brāli Santakrusas Plēsējputnu pētniecības komanda (
https://pbrg.pbsci.ucsc.edu/) gredzenoja kā mazuļus, un viņa melnie gredzeni kļuva par atpazīšanas zīmi, kas ļāva Grinnelu viegli atšķirt no citiem lielajiem piekūniem. Viņš un Ennija pirmo reizi tika redzēti universitātes pilsētiņā 2016. gada beigās, kad pāris izpētīja apkārtni un galu galā izvēlējās zvanu torni par savu ligzdošanas vietu. Viņu pirmais mēģinājums kļūt par vecākiem bija nedrošs, jo par ligzdas vietu tika izvēlēts ļodzīgs smilšu maiss. Pēc tam, kad no šīs bīstamās vietas izkrita vismaz 2 olas, zinātnieki nodrošināja palīdzību, izveidojot ligzdas kasti ar granti. Pirmajos kopā pavadītajos gados Ennija un Grinnels izaudzināja divus mazuļus, kuri tika gredzenoti un pēdējos gados ir dažkārt manīti. Izmantojot kolektīvo finansējumu un kopienas atbalstu,
Cal Falcons komanda varēja uzstādīt tornī trīs ligzdas kameras, kas ir kļuvušas par pasaulē zināmu vērošanas pieredzi. Tika dētas olas, izperēti un palaisti dzīvē vēl trīs mazuļi, kamēr ikdienas tiešraidei pievienojās arvien interesantāka auditorija. Būt tik tuvu šiem varenajiem plēsējiem viņu maigākajos, ievainojamākajos brīžos bija nenovērtējami.
Laikā, kad Covid pandēmija pārņēma mūsu pasauli, 2020. gada ligzdošanas sezona kļuva par absolūtu sensāciju. Vairs ne tikai vietējie iedzīvotāji sekoja līdzi šiem fanu iemīļotajiem putniem — tagad Ennijas un Grinnela cienītāju pulkam pievienojās simtiem cilvēku no visas pasaules. Un mūs vienoja vairs ne tikai visaptverošā pandēmijas traģēdija. Šo skaisto, vareno radību brīvā lidināšanās, kamēr dzīvojām noslēgtībā, radīja kopīgu katarsi. 2021. gada ligzdošanas sezona tika vērota tikpat kāri, un pieaugošais vērotāju skaits ir sniedzis atbalstu, ļaujot zinātniekiem sociālo mediju kanālu aizkulisēs īstenot reālas pārmaiņas. Pat virspusēji pārmeklējot tūkstošiem komentāru visās viņu platformās, ir redzams, ka cilvēki visā nopietnībā iegūst informāciju par lielajiem piekūniem no pieredzējušiem biologiem, un, vēl jo vairāk, gaisā virmo elektrisks entuziasms par un ap šo sugu.
Tas ir apbrīnojami un ļoti nepieciešami, jo lielie piekūni, tāpat kā daudzi citi plēsējputni, tikai nesen ir paglābti no izzušanas, pateicoties nerimstošiem sugas atjaunošanas centieniem. Ennija un Grinnels, kā arī viņu apburoši neveiklie pēcnācēji, ļoti iespējams, ir iedvesmojuši nākamo dabas aizsardzības jomas speciālistu un likumdevēju paaudzi.
Ziņas par šokējošo Grinnela bojāeju gāzās pāri viņa uzticīgajiem faniem kā nepārvarams skumju vilnis. Tas, ka tik uzticama un izturīga radība ir piedzīvojusi tik necilu galu, bija kaut kas neiedomājams, vēl vairāk nekā sirdi plosošs. Dienai ritot, es nevarēju piespiest sevi turpināt vērot ligzdas tiešraidi, mans prāts nerimstoši atgriezās pie Grinnela pēdējiem apjukuma pilnajiem mirkļiem, vēders nepārstāja mest kūleņus. Pat uz mirkli noklikšķinot uz ligzdas tiešraidi un dzirdot Ennijas saucienus, mana sirds to vienkārši nespēja izturēt. Es pilnībā novērsos no ekrāniem un devos pastaigāties, bēdām smagi gulstot uz maniem pleciem.
Apbrīnojami, bet Ennija un viņas olas “turās”, un ligzdas nākotne, lai arī joprojām neskaidra, vairs neizskatās tik drūma. Kopš piektdienas ir uzradies jauns lielā piekūna tēviņš, un, spriežot pēc norisēm, tas varētu būt Ennijas izredzētais uz atlikušo ligzdošanas sezonu. Ir redzētas aplidošanas izpausmes, pārošanās, un, kas ir iedvesmojošāk par visu, Ennija ir izdējusi trešo olu. Ir izteikts pieņēmums, ka šī patiesībā varētu būt viņas ceturtā ola, un tās radītājs pat varētu būt jaunais tēviņš (šobrīd iesaukts par
New Guy jeb “Jauno puisi”). Pagaidām fakts, ka Ennija ir pieņēmusi jaunu tēviņu un viņš uzņemas olu perēšanu, ir mazs, bet ļoti vajadzīgs cerību stariņš.
Es apmeklēju
Campanile sestdienas pēcpusdienā, lai izrādītu cieņu Grinnela piemiņas vietai un pirmo reizi tur paviesotos. Diena gandrīz uzreiz bija notikumu piesātināta — virs galvas gaisu piepildīja piekūnu kliedzieni, kad Jaunais puisis cīnījās ar diviem iebrucējiem un vēlāk pati Ennija devās brīdināt iemaldījušos rudo klijānu. Bija aizraujoši tik ļoti koncentrēties uz šiem izcilajiem putniem, saasinot visas maņas un esot gatavībā, lai redzētu lielos piekūnus paceļamies debesīs. Ik pa laikam mani (un manu milzīgo objektīvu) pamanīja kāds cilvēks un apjautājās par putniem vai vēroja tos kopā ar mani, vienmēr paužot savas sajūtas saistībā ar Grinnela bojāeju. Pat ģimenes, kas ciemojās, tūristi un jaunie studenti apstājās un lasīja viņam atstātos veltījumus un vienmēr pēc tam paskatījās uz augšu.
Rakstot šos vārdus, manā sirdī joprojām smagi gulst Grinnela zaudējums, un Ennija sēž uz viņu abu olām. Pirms dažām minūtēm atlidoja Jaunais puisis, mīļi čivinot un pildot savus pienākumus, lai sniegtu topošajiem mazuļiem izdzīvošanas iespējas. Manī uzjundī tik ļoti cilvēciskais instinkts “gūt mācību” no
Cal Falcons pāra gaitām. It kā viņu sūtība būtu mācīt mums kaut ko par pasauli, kurā mēs līdzpastāvam. Patiesība ir tāda, ka mēs visi — gan cilvēki, gan lielie piekūni — darām visu iespējamo, lai pastāvētu, augtu un piedzīvotu labāku rītdienu. Mēs nekad nedrīkstam beigt cīnīties paši par sevi un par šiem apņēmīgajiem lielajiem piekūniem.
***
Grinnels vēro palidojam garām viņa pēdējos izaudzinātos mazuļus.
Ennija (pa labi) un Grinnels (pa kreisi)
Grinnela lidojums, kad
Lindsay Wildlife palaida viņu brīvē pēc atveseļošanās
(avoti:
Megan Fradley-Smith, Golden Gate Audubon Society:
https://goldengateaudubon.org/blog-post ... UTIYRMOrTY;
John Davis, Instagram:
https://www.instagram.com/accounts/logi ... oqo_photo/,
Bridget Ahern, Instagram:
https://www.instagram.com/accounts/logi ... it_rising/)
Es jau arī pati kamolu pēc kamola riju tulkojot. Šī pāra stāsts un Grinnels ātri atrada īpašu vietu manā sirdī. Un tagad tik žēl, ka nesāku vērot viņus agrāk.
mazais ķipariņš tik mīļš
