Šorīt atkal abos logos virmo pelēkais.
Atcerējos to gaigalu. Ja viņa būtu tikusi iekšā un izdējusi ar savām ciltsmāsām (jaunās mēdzot piedēt savas olas pieredzējušo dējumam) padsmit olu... Engurē Jānis Ķuze rādīja fotogrāfijas - pēdējā laikā, ligzdas pārbaudot, ieskatās arī koka dobumos. Melnā dzilna katrreiz kaļot jaunu dobumu, bet vecajos iemājo citi putni, visvairāk bija liecību par meža balodi, bet bija arī bites un bija gaigalas olu pūrs -
(divās rindās - labots) divos stāvos smukas "perlamutra" (man tādas asociācijas) oliņas. Kā gan viņa tās apgroza un kā viņi tur visi izšķiļas un maziņi izlec no ligzdas zemē (laikam īsa būtu kameras sezona)..
Edmunds Račinskis arī rādīja bildes no būru pārbaudēm. Vienā sekmīgi jaunuļi zaļvārnas izskatījās patiešām labi un veselīgi, un tika uzdots jautājuma par to, vai ir kādas slimības, kas nomoka šo sugu vairāk, vai var novērot, ka slimo (asociācijas ar Ungārijas kameru, kur viens bija slimiņš). Laikam atbildē nebija nekā satraucoša, precīzi neatceros.
Bet termins, ko es pirmoreiz dzirdēju, runājot par zaļajām vārnām, bija "iekšsugas stress", kas rodas, populācijai paliekot mazskaitlīgākai, jo viņas ir samērā sabiedriski radījumi un grib redzēt un sajust blakus savējos. Arī pāru veidošanās un neveidošanās drāmas rada spriedzi, varbūt - rodas no spriedzes. (Es nodomāju - varbūt tādā stresā Als to olu arī izmeta, jo tas ir tik ļoti pretrunā ar sugas saglabāšanās interesēm, kam šādos apstākļos it kā vajadzētu nostrādāt vairāk nekā indivīda genofonda izplatīšanas interesēm. No otras puses - zaļvārnas pašas varbūt šajā pašlaik pieaugošajā populācijā sugas līmenī apdraudētas nejūtas. Ta nu izmēri tādu stresu!
) Tas tā, manā interpretācijā..