Pie Rīgas 14.vakarsskolas ir ligzda. Ieprieksējos gados novērojām, ka šajā ligzdā ir žagatas. Šogad pēc pastaigas tuvojāmie mājām un redzam pie skolas kaut ko neparastu. Režģī pie loga sitas putns. No sākuma padomajām, ka iesprūdis, un steidzāmies paskatīties, kā varpalīdzēt. Pieejot tuvāk ieraudzījām, ka pieaudzis sīlis pielidzo pie režģa un pēc tam ļoti ātri rauj uz citu pusi. Viņam pakaļ skrien kaķis. Režģī ar kajiņām turējas sīļa mazulis, kas bija izkritis no ligzdas. Kaķis jau ar ķepu nosita sīlēnu no režģa, kad piesteidzāmies un aitriecām to. Sīlēns vēl mazinš- viss vēders vēl pūkās. Abi vecāki sēž blakus uz koka zariem nevisai augstu. Sīļa mazulis māk lidot tikai zemu un tikai uz priekšu un tikai neilgi... Ligzda atrodas tresā stāva augstumā. Respektīvi, viņs nevar tikt atpakaļ drošībā. Stāvam un domajam- ko darīt??? Mūs vecaki neaiztiek, tikai uzmanīgi vēro. Piezvanījām uz 112... Mūs savienoja ar kaut kādu nodaļu, kas par dzīvniekiem atbild. Tur mums paskaidroja, ka palīdzēt var tikai glābēji, bet viņi uz sādu izsaukumu visticamāk nedosies... Man bija jautājums- vai tāda vecuma putnu var izbarot mājas (pieredze ir- mājās dzīvo vārna, kuru izglābām pēc tam, kad visu tās ģimeni un pašu vārnēnu nortieca smagā masīna)? Saņēmu atbildi, ka jā- varat mēģināt.
Nu ko- sākām tvarstīt mazo sīlēnu. Vins visādi no mums bēga prom- diezgan izveicīgs mazulis. Nosēdās uz trotuāra žoga (metaliska konstrukcija, kas atdala trotuāru no braucamās daļas), un skatās uz mani. Lai gan viņš vēl maziņš, jau mēģina pacelt savu sekstīti
Jau manas plaukstas to ņem rokās, bet... viņs bija tik trausls, ka man bija bail salauzt viņam kaut ko... Žēlīgi brēc... Un te sākās skats, ko man neizdevās novērtēt, bet vīram gan- Sīlens nolec no žoga un bēg prom, es viņam pakaļ. Un jūtu savā galvā ietriecames nagu pāri... Vīrs stāsta, ka skats esot bijis fantastisks- pieaugušais sīlis izpleta savus spārnus, pilnībā pacēla seksti, viss tāds skaistulis, visa spalvu krāsu gamma ietriecas manā galvā Sapratām, ka bez cīņas mums putnēnu uz mājām neaiznest, vecāki nedos to darīt. Iedzinām viņu krūmos, lai pa ceļu nestaiga un ar smagam domam devāmies prom...
Nakamajās dienās ne sīlēnu, ne vecākus vairs neredzējām....
